Vīķis bija nolaidies zemē un tagad drūmu seju ienāca vidū starp abiem strīdniekiem. - Divkaujas burvju mākslā mums ir aizliegtas, un jūs to labi zināt. Izbeigsim!
Geds un Kristāls klusēja, jo abi patiešām zināja Roukas likumu, turklāt viņi zināja, ka Vīķi vada mīlestība, bet viņus abus - naids. Tomēr jaunekļu niknums tikai drusku pieklusa, bet nenorima. Pēc brīža Kristāls pavirzījās mazliet sāņus, itin kā gribēdams, lai viņu dzird tikai Vīķis, un ar saltu smaidu teica: - Labāk atgādini vēlreiz savam draugam kazu ganām, kāds likums viņu saigā. Viņš izskatās sapīcis. Interesanti, vai viņš tiešām iedomājās, ka es pieņemšu izaicinājumu no puišeļa, kas smird pēc kazām, - no mācekļa, kas nezina Pirmo pārvērtību?
- Kristāl, - Geds teica, - ko tu zini par to, ko es zinu?
Neviens nedzirdēja ne vārda, bet Geds piepeši pazuda no visu skatieniem, un viņa vietā gaisā parādījās liels pie-kūns, pavēris līko knābi ķērcienam; tas ilga tikai mirkli, un nākamajā brīdī trīsošo lāpu gaismā atkal stāvēja Geds, pievērsis Kristālam savu satumsušo skatienu.
Kristāls bija pārsteigumā atkāpies soli atpakaļ, bet tagad viņš tikai paraustīja plecus un noteica: - Ilūzija!
Pārējo vidū atskanēja balsu murdoņa. Vīķis sacīja:
- Tā nebija ilūzija. Tā bija īsta pārvēršanās. Un diezgan, Kristāl, paklausies...
—Diezgan, lai pārliecinātos, ka viņš, maģistram nezinot, ielūrējis Veidošanās grāmatā, - nu, un tad? Turpini, kazu zēn! Man patīk skatīties, kā tu būvē pats sev lamatas. Jo vairāk tu pūlēsies pierādīt, ka esi man līdzvērtīgs, jo skaidrāk atklāsi, kāds esi īstenībā.
Tad Vīķis aizgriezās projām no Kristāla un ļoti klusi sacīja Gedam: - Zvirbuļvanag, vai tu vari būt vīrs un tūlīt to izbeigt? Nāc man līdzi...
Geds paskatījās uz draugu un pasmaidīja, bet sacīja pavisam ko citu: - Paturi brītiņu hoegu, labi? - Viņš ielika Vīķim rokās savu mazo otaku, kurš kā vienmēr bija tupējis viņam uz pleca. Zvēriņš nekad nebija ļāvis sevi aizskart kādam citam, taču šoreiz labprāt palika pie Vīķa un uzrāpās pa viņa roku uzpleča, nenovērsdams spožās actiņas no sava saimnieka.
- Nu tad saki, ko tu tādu vari izdarīt, lai pierādītu, ka esi par mani pārāks, Kristāl! — Geds tikpat klusi kā iepriekš teica Kristālam.
- Man nekas nav jādara, kazu zēn. Bet es darīšu. Es došu tev iespēju - došu izdevību. Skaudība grauž tevi kā tārps ābolu. Izlaidīsim Šo tārpu ārā! Reiz Roukas pakalna malā tu lielījies, ka Gontas burvji nespēlējoties ar burvju mākslām. Dosimies tagad uz Roukas pakalnu, un tur tu varēsi parādīt, ko tad viņi īsti dara. Un varbūt pēc tam es tev parādīšu kādu drusku burvības.
- Jā, to es labprāt gribētu redzēt, - Geds atbildēja. Jaunākie zēni, kuri ne vienreiz vien bija redzējuši, kā Geds
mēdz saniknoties pēc katra niecīgākā aizskāruma vai aizvainojuma, tagad pārsteigti vēroja viņa savaldīgo izturēšanos. Vīķis turpretī lūkojās Gedā nevis ar izbrīnu, bet ar augošām bailēm. Viņš mēģināja iejaukties vēlreiz, taču Kristāls atmeta: - Nejaucies vidū, Vīķi! Kā tu izmantosi šo izdevību, ko es tev dodu, kazu zēn? Vai parādīsi mums ilūziju-kādu ugunsbumbiņu, kādu burvju līdzekli, kā izārstēt kašķi savām kazām?
- Un ko tu gribētu redzēt, Kristāl?
Sāncensis paraustīja plecus. - Man vienalga... Kaut vai izsauc kādu garu no mirušo pasaules.
- Es to izdarīšu.
- Neizdarīsi! - Kristāls paskatījās Gedam tieši sejā, un piepeši niknums viņā ņēma virsroku pār nicinošo augstprātību. - Neizdarīsi vis! Tu to nespēj! Tu tikai plāties un plāties...
- Pie sava vārda zvēru, ka izdarīšu!
Brīdi visi stāvēja sastinguši un nekustīgi.
Atrāvies no Vīķa, kurš mēģināja turēt viņu ar varu, Geds neatskatīdamies izsoļoja no pagalma. Zibošās burvju gaismas virs galvas apdzisa un izgaisa. Kristāls mirkli vilcinājās, tad devās Gedam paka). Visi pārējie satrauktā barā sekoja - klusēdami, ziņkāres un slēptu baiļu pārņemti.
Roukas pakalna nolaidenie apveidi tumši iezīmējās vasaras nakts tumsā pirms mēness uzlēkšanas. Šis kalns, ap kuru bija veikts tik daudz brīnumu, kā drūms smagums šķita gulstamies pār apkārtni un visiem atnācējiem. Tuvodamies kalna pakājei, viņi domāja par to, cik dziļi zemē stiepjas tā saknes — dziļāk nekā jūra, līdz pat senajām, aklajām, slepenajām ugunīm pašā pasaules sākotnē. Pie austrumu nogāzes viņi apstājās. Augstu virs galvas, virs melnās zāles kalna virsotnē mirdzēja zvaigznes. Gaisā nejuta nevienu vēja pūsmu.
Geds pagāja dažus soļus augšup, tālāk no citiem, un pagriezies skaļā un skaidrā balsī uzsauca: - Kristāl! Ka garu lai es izsaucu?
- Sauc, ko gribi. Tikpat viņi neklausīsies. - Kristāla balss mazliet drebēja, varbūt aiz dusmām. Geds klusi un izsmejoši attrauca: - Vai nobijies?
