Viņš pat neklausījās Kristāla atbildi, ja tāda vispār atskanēja. Kristāls viņam vairs nerūpēja. Tagad, stāvot Roukas pakalnā, naids un niknums bija pagaisuši, un to vietā stājusies droša, nešaubīga pārliecība. Viņam neviens nav jāapskauž. Viņš zināja, ka viņa spēks šajā naktī, šajā burvību vietā, ir lielāks nekā jebkad agrāk, un drebuļi pārņēma visu viņa būtni, jo viņš apzinājās šo spēku, ko tik tikko spēja noturēt grožos. Tagad viņš zināja, ka Kristāls stāv tālu aiz viņa un varbūt ir likteņa sūtīts tikai tādēļ, lai šonakt atvestu viņu šurp, — nevis sāncensis, bet nenozīmīgs ierocis Geda likteņgaitā. Zem kājām Geds juta kalna saknes stiepjamies tālos, tumšos dziļumos un virs galvas redzēja tālo, skaidro zvaigžņu ugunis. Pa vidu starp abām šīm pasaulēm viss ir viņa varā, viss pakļauts viņa spēkam. Viņš atrodas pasaules sirdī.
- Nebaidies! - Geds smaidīdams uzsauca. - Es izsaukšu sievietes garu. No sievietes tev nav jābaidās. Es izsaukšu Elfaranu, skaisto sievieti no "Enladas varoņdarba"!
- Viņa ir mirusi pirms tūkstoš gadiem, un viņas kauli guļ nesasniedzamā dziļumā zem Ea jūras, un varbūt tādas sievietes īstenībā vispār nav bijis!
-- Vai mirušajiem kaut ko nozīmē laiks un attālums? Vai dziesmas stāsta nepatiesību? - Geds atsaucās ar to pašu zobgalīgo pārākumu balsī, tad piebilda: - Vērojiet gaisu starp manām plaukstām! - un, aizgriezies no visiem, palika nekustīgi stāvam.
Ar plašu, lēnu kustību Geds izpleja rokas sveiciena žestā, ar kādu sākas aicinājums. Tad viņš sāka runāt.
Izsaukšanas burvības rūnas viņš pirms vairāk nekā diviem gadiem bija izlasījis Ogiona grāmatā un kopš tā laika vairs nebija redzējis. Toreiz viņš tās bija lasījis tumsā. Tagad šajā tumsā viņš tās atkal redzēja acu priekšā kā atvērtas grāmatas lappusē. Taču tagad viņš lasīto saprata un vārdu pa vārdam izrunāja skaļi, un redzēja zīmes, kas norāda, kā burvības veidošanā jāpiedalās balss skaņai, roku un ķermeņa kustībām.
Pārējie zēni stāvēdami vēroja viņu un neteica ne vārda, pat nekustējās, tikai palaikam nodrebēja, jo varenā burvība sāka īstenoties. Geda balss joprojām skanēja klusi, taču savādāk, ar tādu kā dziedošu pieskaņu, un vārdi, kurus viņš teica, pārējiem nebija pazīstami. Tad Geds apklusa. Pēkšņi sacēlās vējš un aurodams sāka purināt zāli. Geds nokrita ceļos un skaļi iesaucās. Pēc tam viņš nokrita ar seju uz priekšu, kā tiekdamies apskaut zemi ar izplestajām rokām, un, atkal piecēlies, turēja saspringtajās rokās kaut ko tumšu, kaut ko tik smagu, ka viss viņa augums drebēja no celšanās piepūles. Karstais vējš gaudoja melnajā, plandošajā pakalna zālē. Ja zvaigznes joprojām mirdzēja, viņš tās neredzēja.
Burvības vārdi šņācoši, murdoši aizskanēja pāri Geda lūpām, un tad viņš iekliedzās skaļi un skaidri: - Elfarana!
Un vēlreiz tumsā aizskanēja viņa sauciens: - Elfarana!
Bezveidīgā tumsas masa, ko Geds turēja rokās, sašķēlās. Tā saira, un starp viņa rokām iemirgojās bāla gaisma, blāvi zaigojošs ovāls, kas sniedzās no zemes līdz viņa pacfcltajām plaukstām. Gaismas ovālā īsu mirkli uzzibsnīja apveidi -cilvēka apveidi; tā bija slaida sieviete, kas lūkojās atpakaļ sev pār plecu. Viņas seja bija skaista, skumja un bai|u pilna.
Gars iemirgojās tikai īsu mirkli. Tad blāvais ovāls starp Geda rokām kļuva spožs. Tas auga arvien lielāks un plašāks - kā atrauta vīle zemes un nakts melnajā tērpā, kā plīsums pasaules audumā. No tā kvēloja neizturams spožums. Un cauri šai spožajai, negaidītajai plaisai aši un zag-līci izkūleņoja kaut kas līdzīgs melnas ēnas kamolam un ielēca Gedam tieši sejā.
Streipuļodams atpakaļ zem mīklainā uzbrucēja smaguma, Geds izgrūda īsu, aizsmakušu kliedzienu. Mazais otaks, kas vēroja notiekošo, tupēdams Vīķim uz pleca, -dzīvnieciņš, kuram nav balss, - arī spalgi iebrēcās un sagatavojās lēcienam.
Geds cīnīdamies un locīdamies nokrita zemē, bet spožais tumsas aizkara plīsums virs viņa pletās arvien plašāks un garāks. Zēni, kuri līdz šim bija skatījušies, metās bēgt, un Kristāls nometās zemē, slēpdams acis no briesmīgās gaismas. Vienīgi Vīķis skriešus metās pie sava drauga. Tāpēc vienīgi viņš redzēja tumšo ēnas kamolu, kas bija pieplacis Gedam un plosīja tā miesu. Tas izskatījās pēc melna zvēra maza bērna lielumā; brīžiem tas piepūtās, brīžiem plaka, un tam nebija ne galvas, ne sejas, tikai četras nagotas ķepas, ar kurām tas ārdīja un plēsa. Vīķis elsoja šausmās, tomēr izstiepa rokas, lai mēģinātu atraut tumšo kamolu no Geda. Nepaguvis to aizskart, viņš sastinga kā pārakmeņojies un nespēja vairs pakustēties.
Neizturamais spožums kļuva bālāks, un palēnām pasaules saplēstās malas sakļāvās atkal kopā. Kaut kur tuvumā skanēja klusa balss, kas atgādināja lapotņu čukstus vai strūklaku šalkoņu.
