Atkal iemirdzējās zvaigznes, un piekalnes zāle balti iezajgojās lēcošā mēness gaismā. Nakts bija izdziedināta. Atgūts un atgriezies bija gaismas un tumsas līdzsvars. Nezvēra ēna bija pazudusi. Geds gulēja uz muguras plati izplestam rokām, it kā aizvien vēl paustu aicinājumu. Viņa seja bija melna no asinīm, un kreklu klāja lieli, tumši plankumi. Mazais otaks iztrūcies drebēdams tupēja viņam pie pleca. Un blakus viņam stāvēja vecs vīrs, kura apmetnis blāvi mirgoja lēcošā mēness staros - arhimags Nem-merls.
Nemmerla zižļa gals sudraboti mirdzēja virs Geda krūtīm. Nemmerls čukstēdams pieskārās ar to viņam sirds apvidū. Geds sakustējās un pavēra lūpas, tverdams gaisu. Tad vecais arhimags pacēla zizli, nolaida to zemē un, nokāris galvu, smagi atspiedās uz tā, it kā tik tikko spētu nostāvēt kājās.
Vīķis atkal juta, ka ir brīvs un spēj kustēties. Paskatījies sev apkārt, viņš redzēja, ka šurp atnākuši arī citi - Saucējs un Pārvērtību maģistrs. Liela burvība nav iespējama bez šādu cilvēku ziņas, un viņi spēja vajadzīgā brīdī ļoti ātri nokļūt notikuma vietā, taču neviens to nebija spējis tik zibenīgi kā arhimags. Tagad viņi sūtīja pēc palīdzības, un daži atnākušie devās prom kopā ar arhimagu, bet citi, to vidū arī Vīķis, aiznesa Gedu uz Zāļu maģistra mītni.
Visu garo nakti Saucējs nostāvēja Roukas pakalnā, modri raudzīdamies apkārt. Uz nogāzes, vietā, kur tika pār plēsts pasaules audums, nebija jaušama nekāda kustība. Neviena ēna nerāpoja pa mēness apgaismoto piekalni, meklējot plaisu, pa kuru nokļūt atpakaļ savā valstībā. Tā bija aizbēgusi no Nemmerla un no varenajām burvības sienām, kas ieskauj un pasargā Roukas salu, bet tagad tā bija izkļuvusi pasaulē. Un kaut kur pasaulē tā bija paslēpusies. Ja Geds būtu tonakt miris, varbūt tā bū& mēģinājusi atrast viņa atvērtās durvis un sekot viņam nāves valstībā vai aizlavīties atpakaļ vietā, no kuras nākusi, un tieši tāpēc Saucējs stāvēja sardzē Roukas pakalnā. Bet Geds bija dzīvs.
Draugi viņu aiznesa un noguldīja dziedināmajā kambari, un Zāļu maģistrs apkopa brūces uz viņa sejas, kakla un pleciem. Ievainojumi bija dziļi un nelāgi, ar plēstām malām. No tiem bez mitas sūcās melnas asinis, kas nebija apturamas pat ar vārdošanu un zirnekļu tīklā ievīstītām periota lapām, ko dziednieks lika uz brūcēm. Geds gulēja karsonī, neko neredzēdams un nedzirdēdams, degdams kā pagale lēnas liesmās, un nekāda burvība nespēja Šo uguni dzēst vai slāpēt.
Pavisam netālu pagalmā ar strūklaku zem klajas debess tikpat nekustīgi gulēja arhimags, taču viņš bija auksts, pavisam auksts; dzīvoja vienīgi viņa acis, kas vēroja mēness apspīdēto, krītošo ūdeni un mēness apspīdēto lapu šūpas. Tie, kas uzturējās pie viņa, nerunāja burvju vārdus un nenodarbojās ar dziedināšanu. Palaikam tie klusi sarunājās savā starpā un tad atkal pievērsa skatienus savam valdniekam. Viņš gulēja nekustēdamies, un vanaga deguns, augstā piere un baltie mati mēness gaismā izskatījās līķauta bālumā. Lai pārtrauktu nekontrolējamo burvību un aizdabūtu ēnu projām no Geda, Nemmerls bija iztērējis visu savu burvju spēku, un līdz ar to bija aizplūdis viņa fiziskais spēks. Viņš lēni mira. Bet izcils mags, kurš savā dzīvē ir daudzkārt staigājis gar nāves bezdibeņa stāvo krauju, nemirst kā citi, un viņa nāve ir neparasta: mirējs neaiziet akli, bet droši un pārliecināti, zinādams savu ceļu. Kad Nemmerls palūkojās augšup caur koku lapām, pārējie nezināja, vai viņš redz rītausmā dziestošās vasaras zvaigznes vai pavisam citas zvaigznes, kas nekad nespīd pār kalniem un nesastopas ar ausmu.
Oskilas krauklis, kas trīsdesmit gadu bija dzīvojis arhimagam blakām kā viņa mīlulis, nekur nebija atrodams. Neviens nebija redzējis, kurp tas aizlaidies. - Tas ir devies viņam pa priekšu, - sacīja Veidotājs pārējiem, kuri stāvēja pie Nemmerla guļvietas.
Diena atausa skaidra un silta. Lielajā namā un Tvilas ielās valdīja klusums. Neviena balss neieskanējās skaļāk, lidz ap dienas vidu Dziesminieka tornī sāka drūmi dimdēt smagie metāla zvani.
Nākamajā diena Roukas Deviņi maģistri sapulcējās kādā vietā zem Mūžīgās birzs koku tumšajiem zariem. Pat tur viņi uzcēla ap sevi deviņas klusuma sienas, lai nekāda būtne
Vili varai nespētu viņus uzrunāt vai sadzirdēt, kamēr viņi no visiem Jūrzemes magiem izvēlēsies to, kam jākļūst par jauno arhimagu. Tika izraudzīts Vēja salas mags Genšers. Tūlīt pāri Iekšjūrai uz Vēja salu tika nosūtīts kuģis, kam vajadzēja atvest nākamo arhimagu uz Rouku. Vēju maģistrs nostājās kuģa pakaļgalā, uzbūra burās vēju, un kuģis ātri aizpeldēja no krasta un pazuda skatienam.
