Geds par to visu nezināja neko. Četras karstās vasaras nedēļas viņš gulēja akls, kurls un mēms, tikai palaikam ievaidējās vai iebrēcās dzīvnieka balsī. Beidzot sāka iedarboties Zāļu maģistra pacietīgā dziedināšanas māksla, Geda brūces palēnām aizvērās, un drudzis atkāpās. Maz-pamazām viņš, šķiet, sāka atkal dzirdēt, tomēr nerunāja ne vārda. Kādā skaidrā rudens dienā Zāļu maģistrs atvēra Geda istabas slēģus. Kopš liktenīgās nakts Roukas pakalnā Geds bija dzīvojis vienīgi tumsā. Tagad viņš ieraudzīja dienasgaismu un sauli. Paslēpis rētaino seju plaukstās, viņš sāka raudāt.
Bet arī tad, kad pienāca ziema, Geds spēja parunāt tikai lēni un stomīgi, un Zāļu maģistrs joprojām turēja viņu pie sevis dziednīcā, cenzdamies atjaunot viņa miesā un garā agrāko spēku. Tikai pavasara sākumā dziednieks ļāva Gedam doties projām un vispirms sūtīja viņu apliecināt savu uzticību arhimagam Genšeram. Jo todien, kad Genšers ieradās Roukā, Geds nebija varējis veikt šo pienākumu kopā ar pārējiem.
Garo slimības mēnešu laikā Gedu nebija atļauts apciemot nevienam no viņa biedriem, un tagad, kad viņš gāja tiem garām, vairāki puiši jautāja cits citam: - Kas tas tāds ir? - Pirms slimības Geds bija slaiks, izveicīgs un stiprs. Tagad viņš gāja lēni, sāpīgi klibodams, nokāris galvu, jo sejas kreiso pusi bija izvagojušas baltas rētas. Viņš vairījās gan no tiem, kuri viņu pazina, gan no tiem, kuri viņu nepazina, un devās tieši uz strūklakas pagalmu. Tur, kur viņš kādreiz tika gaidījis Nemmerlu, tagad viņu sagaidīja Genšers.
Tāpat kā vecais arhimags, Genšers bija tērpies baltā apmetnī, bet,tāpat kā lielākajai daļai Vēja salas un Austrumu robežsalu iedzīvotāju,viņa āda bija tumša, un tumšs bija ari skatiens zem biezajām uzacīm.
Geds nometās uz ceļgala un apliecināja viņam uzticību un padevību. Genšers bridi klusēja.
- Es zinu, ko tu izdarīji, - viņš beidzot teica, - bet nezinu, kas tu esi. Es nevaru pieņemt tavu apliecinājumu.
Geds piecēlās un, lai noturētu līdzsvaru, ar plaukstu atspiedās pret jauna koka stumbru blakus strūklakai. Viņam joprojām vajadzēja daudz laika, lai atrastu vārdus.
- Vai man jābrauc projām no Roukas, valdniek?
- Vai tu gribi aizbraukt no Roukas?
-Nē.
- Un ko tu gribi?
- Palikt. Mācīties. Novērst... izdarīto ļaunumu...
- To nespēja pat Nemmerls. Nē, es negribu, lai tu aizbrauc no Roukas. Tevi sargā vienīgi šejienes skolotāju spēks un burvju vara, kas apņem šo salu, nelaizdama klāt ļaunos garus. Ja tu tagad aizbrauktu, tas, ko tu izlaidi brīvē, tevi tūlīt atrastu, iekļūtu tevī un sāktu valdīt pār tevi. Tu vairs nebūtu cilvēks, bet gebets, vadāma lelle, kas rīkojas pēc ļaunās ēnas gribas - tās ēnas, kuru tu izlaidi zemsaulē. Tev jāpaliek šeit, līdz tu iegūsi pietiekami daudz spēka un gudrības, lai aizstāvētos pret to - ja tas vispār būs iespējams. Jau tagad tā gaida tevi. Tā pavisam noteikti gaida tevi. Vai tu esi to redzējis kopš toreizējās nakts?
- Sapņos, valdniek. - Pēc īsa klusuma brīža Geds turpināja, sāpju un kauna mocīts: - Valdniek Genšer, es nezinu, kas tas bija. tas radījums, kas izlauzās no burvības un ieķērās mani ar nagiem
- Ari es to nezinu. Tam nav vārda. Tev šūpuli ieliktas izcilas spējas, un tu Šīs spējas izmantoji nepareizi, izraisīdams burvību, ko nespēji kontrolēt, nezinādams, kā Šī burvība ietekmē gaismas un tumsas, labā un ļaunā līdzsvaru. Un uz to tevi skubināja lepnība un naids. Kāds gan brinums, ja iznākums bija postošs? Tu izsauci mirušas būtnes garu, bet tai līdzi atnāca kāds no Aizdzīves spēkiem. Tas nāca nesaukts no vietas, kurā nekam nav vārda. Tas ir ļauns spēks, kas grib īstenot savu ļaunumu caur tevi. Tava vara, kas tam palīdzēja ierasties, ir tam devusi varu pār tevi: jūs esat cieši saistīti. Tā ir tavas iedomības ēna, tavas nezināšanas ēna, tevis paša ēna. Vai ēnai var būt vārds?
Geds stāvēja, juzdamies nevarīgs un izvārdzis. Beidzot viņš teica: - Kaut es labāk būtu nomiris!
- Kas tu esi, lai spriestu par to, - tu, kuram Nemmerls atdeva dzīvību? Šeit tu esi drošībā. Dzīvosi šeit un turpināsi mācīties. Man teica, ka tu esot gudrs. Turpini savu darbu! Dari to labi! Tas ir viss, ko tu vari.
Ar šiem vārdiem Gešers pabeidza savu runu un spēji pazuda, kā magi mēdz darīt. Strūklaka šļācās gaisā saules staros, un Geds kādu bridi to vēroja, klausīdamies tās balsī un domādams par Nemmerlu. Kādreiz viņš šajā pagalmā bija juties kā saulesgaismas izteikts vārds. Tagad bija ierunājusies ari tumsa, un tās teikto vārdu vairs nevarēja paņemt atpakaļ.
Geds izgāja no pagalma un atgriezās savā vecajā istabā dienvidu tornī, kura joprojām bija neapdzīvota un gaidīja viņu. Tur viņš palika viens. Kad gongs aicināja vakariņās, Geds devās uz ēdamzāli, taču gandrīz nespēja sarunāties ar pārējiem jaunekļiem pie Garā galda vai pacelt seju pret viņiem - pat pret tiem, kuri viņu apsveica ļoti draudzīgi. Tā nu pēc dažām dienām visi lika Gedu mierā. Tieši to viņš vēlējās, jo baidījās, vai ar nejaušu vārdu vai rīcību nenodarīs kādu ļaunumu.
