Biedru vidū vairs nebija ne Vīķa, ne Kristāla, un Geds netaujāja pēc viņiem. Zēni, kuriem viņš bija turējies labu gabalu priekšā un bijis kā vadonis, tagad visi bija tikusi krietni tālāk daudzo zaudēto mēnešu dēļ, un tajā pavasari un vasarā viņš mācījās kopā ar jaunākiem audzēkņiem nekā pats. Arī to vidū Geds neizcēlās, jo jebkuras burvestības vārdi, pat tie, kas vajadzīgi visvienkāršākajām ilūzijām, nāca pār viņa lūpām stomīgi un rokas darbojās lēni un neveikli.
Rudenī Gedam vēlreiz vajadzēja doties uz Vientuļo torni, lai mācītos Vārdu skolotāja vadībā. Uzdevums, no kura viņš savulaik tika baidījies, tagad viņam sagādāja prieku, jo viņš meklēja klusumu un tiecās pēc ilgstošas mācīšanās bez jebkādām burvībām, bez nepieciešamības jebkad izmantot to spēku, ko viņš joprojām apzinājās sevī esam.
Iepriekšējā vakarā pirms došanās uz Tomi viņa istabā ieradās viesis, ietinies brūnā ceļojuma apmetnī un rokā turēdams dzelzīm apkaltu ozola zizli. Ieraudzījis burvja zizli, Geds piecēlās kājās.
- Zvirbuļvanag...
Izdzirdis atnācēja balsi, Geds pacēla acis: viņa priekšā stāvēja Vīķis - tikpat plecīgs un stūrains kā agrāk, ar tādu pašu smaidu kā agrāk, vienīgi melnā, atklātā seja bija kļuvusi mazliet vecāka. Viņam uz pleca tupēja mazs zvēriņš svītrainu kažoku un spožām acīm.
- Viņš palika pie manis, kamēr tu veseļojies, un tagad man žēl no viņa šķirties. Un vēl vairāk man žēl šķirties no tevis, Zvirbuļvanag. Tomēr es dodos mājās. Nu, hoeg, ej pie sava īstā saimnieka! - Vīķis paplikšķināja otakam pa muguru un nolika to uz grīdas. Otaks aiztecēja līdz Geda guļvietai un ierāpās tajā, tad sāka mazgāt kažoku ar sausu brūnu mēlīti, kas atgādināja lapu. Vīķis iesmējās, taču Geds nespēja pasmaidīt. Viņš nolieca galvu, slēpdams seju, un noglāstīja otaku.
Es domāju, ka tu vairs neatnāksi pie manis, Vīķi, — viņš sacīja.
Geds nebija domājis pārmest, taču Vīķis atbildēja: - Es nevarēju nākt pie tevis. Zāļu maģistrs man to aizliedza, un kopš ziemas sākuma es uzturējos Birzī kopā ar skolotāju un biju tikpat kā ieslēgts. Nevarēju kļūt brīvs, iekams nebiju nopelnījis zizli. Paklausies: kad arī tu būsi brīvs, atbrauc uz Austrumu Robežsalām. Es tevi gaidīšu. Turienes mazajās pilsētiņās ir dzīvespriecīgi ļaudis, un burvji vienmēr tiek labi uzņemti.
- Brīvs... - nomurmināja Geds un viegli paraustīja plecus, mēģinādams pasmaidīt.
Vīķis paskatījās uz viņu mazliet savādāk nekā agrāk; skatiens pauda tādu pašu mīlestību, bet varbūt drusku vairāk burvja gaišredzības. - Vienmēr tu nepaliksi piesaistīts Rou-kai, - viņš saudzīgi teica.
- Nezinu... Esmu domājis, ka varētu nākt un strādāt šeit Tornī kopā ar skolotāju, kļūt p;ir vienu no tiem, kuri meklē grāmatās un zvaigznēs zudušos vārdus un... un, ja arī nepaveiktu neko dižu, vismaz nenodarītu lielāku Jaunumu.
- Var jau būt, - Vīķis atbildēja. - Es neesmu gaišreģis, tomēr tavā ceļā redzu nevis telpas un grāmatas, bet tālas jūras, pūķu ugunis, pilsētu torņus un visu to, ko redz vanags tālā un augstā lidojumā.
- Bet aiz manis - ko tu r?dzi aiz manis? - Geds jautāja un, to teikdams, piecēlās kājās, tā ka burvju gaisma, kas dega gaisā starp viņiem, meta viņam aiz muguras pār sienu un grīdu tumšu ēnu. Tad Geds aizgriezās un stomīdamies teica: - Bet labāk pastāsti man, kurp tu dodies un ko tu darīsi!
- Es došos mājās tikties ar brāļiem un māsu, par kuru tu esi dzirdējis. Es viņu atstāju pavisam maziņu, un tagad viņai drīz būs Vārda došana - cik savādi to iedomāties! Un
tad es sameklēšu burvim atbilstošu darbu kaut kur mazajās salās. Ai, cik labprāt es paliktu un parunātos ilgāk ar tevi, taču nevaru - mans kuģis šovakar dodas ceļā, un paisums jau ir sācies. Zvirbuļvanag, ja vien tavs ceļš kādreiz ved uz austrumiem, atbrauc pie manis! Un, ja kādreiz esmu tev vajadzīgs, sūti man pakaļ, sauc mani īstajā vārdā: Estariols.
To dzirdēdams, Geds pacēla rētaino seju un ieskatījās draugam acīs.
- Estariol, - viņš teica, - mans vārds ir Geds.
Pēc tam viņi klusi atvadījās, un Vīķis pagriezies devās projām pa akmens gaiteni un projām no Roukas salas.
Geds brīdi stāvēja nekustēdamies - kā cilvēks, kas saņēmis svarīgu ziņu un ļauj dvēselei izplesties, lai tā spētu to uzņemt. Vīķis viņam bija piešķīris lielu dāvanu - darījis zināmu savu īsto vārdu.
