Neviens nezina cilvēka īsto vārdu - tikai viņš pats un tas, kurš viņam to devis. Pēc ilgāka laika viņš var pateikt to savam brālim, sievai vai draugam, taču arī tie nekad nelietos šo vārdu tur, kur to var sadzirdēt kāds trešais. Citu klātbūtnē viņi tāpat kā visi lietos ierasto ikdienas vārdu, iesauku - tādu kā Zvirbuļvanags, Vīķis vai Ogions, kas nozīmē "egles čiekurs". Ja pat vienkāršie cilvēki slēpj savu īsto vārdu un atklāj to tikai nedaudziem, kurus mīl un kuriem pilnībā uzticas, vēl svarīgāk tas ir burvjiem, kuri ir gan bīstamāki, gan vairāk apdraudēti paši. Tas, kurš zina cilvēka īsto vārdu, iegūst varu pār viņa dzīvi. Tāpēc Gedam, kurš bija zaudējis ticību pats sev. Vīķis bija pasniedzis tādu dāvanu, kādu var pasniegt tikai draugs - liecību par nesatricinātu un nesatricināmu uzticēšanos.
Geds apsēdās savā guļvietā un ļāva burvju gaismas lodei nodzist, un tā satumsdama izpūta gaisā vāju purva gāzes mutuli. Viņš noglāstīja *otaku, kurš omulīgi izstaipījās un iekārtojās uz gulēšanu viņam klēpī, it kā nekad nebūtu gulējis citur. Lielajā namā valdīja klusums. Geds atcerējās, ka Šis ir viņa paša Iecelšanas gadadienas priekšvakars. Tā bija diena, kad Ogions tika devis viņam vārdu, un kopš tās bija aizritējuši četri gadi. Geds atcerējās auksto kalnu avotu, pa kuru viņš tika bridis kails un bez vārda. Viņš sāka domāt par citiem dzidrajiem Āras upes ūdeņiem, kuros bieži tika peldējies, un par Desmit Alkšņu ciematu lielo, mežoto kalnu piekājē; par rīta ēnām pār ciemata putekļaino ielu, par ziemas pēcpusdienu smēdē un ēzes liesmām, kas ievēlojas pēc spēcīga plēšu pūtiena, par burves tumšo būdu, kur gaisā valda smaržas, dūmi un vārdojumu smārds. Geds sen nebija domājis par to visu. Tagad, šajā vakarā pirms septiņpadsmitās dzimšanas dienas, bijušais spēji atgriezās pie viņa. Visi īsās, iedragātās dzīves gadi un vietas saplūda viņa prātā vienkop, veidojot veselu ainu. Un beidzot pēc garā, mokošā, velti izšķiestā laika Geds atkal saprata, kas viņš ir un kur atrodas.
Bet kurp viņam jādodas nākotnē, to viņš nespēja redzēt un baidījās ieraudzīt.
Nākamajā rītā Geds devās uz salas viņu malu, un otaks kā parasti tupēja viņam uz pleca. Šoreiz ceļš līdz Vientuļajam tornim prasīja trīs, nevis divas dienas, un, kad Geds beidzot sasniedza ziemeļu zemesragu, kur virs šņācošās, verdošās jūras slējās Tornis, viņš jutās bezgala pārguris. Torņa iekšienē bija tikpat tumšs, kā viņš atcerējās, un tikpat auksts, kā viņš atcerējās, un Kurremkarmenuks sēdēja savā augstajā sēdeklī, rakstīdams garus vārdu sarakstus. Viņš pameta skatienu uz Gedu un bez īpaša sveiciena, it kā Geds vispār nebūtu bijis prom, teica: - Ej gulēt, jo nogurums dara trulu! Rīt varēsi atvērt Radītāju Veikumu grāmatu un mācīties no tās vārdus.
Ziemas beigās Geds atgriezās Lielajā namā. Tad viņš tika iecelts zintnieku kārtā, un arhimags Genšers šoreiz pieņēma viņa uzticības apliecinājumu. Turpmāk Geds studēja augstākās burvju mākslas, pāriedams no ilūziju prasmēm uz īstas maģijas apguvi, un mācījās to, kas nepieciešams, lai iegūtu burvja zizli. Nesenās grūtības, izrunājot burvju vārdus, mēnešu gaitā izzuda, un arī viņa rokas atguva agrāko veiklību, tomēr tik viegli kā agrāk viņam vairs nepadevās nekas - bailes bija devušas pārāk ilgu un bargu mācību. Bet nekādas ļaunas zīmes vai saskarsmes neradās pat tad, kad viņš vingrinājās Lielajās Veidošanas un Radīšanas burvībās, kas ir bīstamākas par visām citām. Brīžiem Geds prātoja, vai ēna, kuru viņš izlaidis pasaulē, varētu būt zaudējusi spēku, vai varbūt kaut kā izkļuvusi ārā no pasaules, jo viņa sapņus tā vairs netraucēja. Tomēr sirds dziļumos viņš zināja, ka tā ir mānīga cerība.
