Tā nu Geds pagājās mazliet tālāk, apsēdās zem alkšņa Tvilberuas krastā un ļāva otakam noskriet lejā paplunčāties ūdenī un pamedīt dūņainajās piekrastēs upes vēzīšus. Saule norietēja spoža un vēla, jo pavasaris jau bija krietnā plaukumā. Lielā nama logos iemirdzējās lampas un burvju gaismas, un Tvilas pilsētas ielas, kas stiepās lejup no kalna, pamazām satumsa. Virs jumtiem klaigāja pūces, un krēslā virs upes lidinājās sikspārņi, bet Geds joprojām sēdēja un domāja, ar kādu spēku, viltību vai burvību lai atklāj Durvju maģistra vārdu. Jo ilgāk viņš domāja, jo bezcerīgāk likās starp visām burvju mākslām, ko viņš bija apguvis šais piecos Roukas gados, atrast tādu, kas spētu izvilināt šādu noslēpumu no šāda maga.
Viņš apgūlās turpat laukā un pārnakšņoja zem zvaigžņotām debesīm, un otaks ieritinājās viņam kabatā. Kad nākamajā rītā uzlēca saule, viņš, joprojām gavēdams, devās pie Nama durvīm un pieklauvēja. Atvēra Durvju maģistrs.
« Skolotāj, - Geds viņam teica, - es nevaru atņemt tavu vārdu ar varu, jo neesmu pietiekami stiprs, un nevaru to izvilt ar viltu, jo neesmu pietiekami gudrs. Tāpēc es labprāt palikšu šeit un mācīšos vai kalpošu pēc tavas gribas - ja vien tu neatbildēsi uz kādu manu jautājumu.
- Un tas būtu?
- Kāds ir tavs vārds?
Durvju maģistrs pasmaidīja un pateica savu vārdu, un Geds, to atkārtojis, iegāja šajā Namā pēdējo reizi.
Kad viņš atkal devās prom, viņam mugurā bija biezs, tumši zils apmetnis - dāvana no Lovtomingas apgabala, uz kuru viņam vajadzēja dotie*, jo turienieši vēlējās burvi. Rokā Geds turēja zizli - no īves koka grieztu, ar bronzu apkaltu nūju savā augumā. Durvju maģistrs, pateicis sveikas, atvēra viņam Lielā nama aizmugures durvis - raga un kaula durvis -, un Geds devās lejup pa Tvilas ielām uz kuģi, kas viņu gaidīja piekrastes spožajos rīta ūdeņos.
Uz rietumiem no Roukas starp divām lielām zemēm Hosku un Ensmeru, plašā puduri izkaisītas, atrodas Deviņdesmit salas. Vistuvāk Roukai atrodas Serda, bet vistālākā ir Sepiša, kas atrodas gandrīz Pelniša jūrā; vai to tiešām kopā ir deviņdesmit, neviens nav īsti varējis pateikt: skaitot tikai salas ar saldūdens avotiem, var sanākt septiņdesmit, bet, ja pieskaita ikvienu klinti, skaits viegli var sasniegt simtu, un ari tas nebūs viss; turklāt jārēķinās ari ar paisuma un bēguma maiņām. Odens joslas starp saliņām ir šauras, un Iekšjūras citkārt rāmie uzplūdi un atplūdi, tridamies un spraukdamies gar tām, uzbango augstu un nokrītas zemu, tāpēc trīs saliņas, kas redzamas vienkop paisuma laikā, pēc bēguma iestāšanās var kļūt par vienu salu. Tomēr, par spīti visām šīm briesmām, ikviens bērns, kas prot staigāt, prot ari airēt, un viņam ir pašam sava laiviņa; saimnieces nereti laivā Šķērso šaurumu, lai aizņemtos no kaimiņienes zāļu tēju; ceļojoši tirgoņi daudzina savas preces vienā ritmā ar airu vēzieniem. Visi ceļi te ved pa sāļu ūdeni, un tos šķērso tikai tīkli, kas nostiepti no mājas uz māju pāri šaurumiem, lai ķertu tajos sīkās zivtiņas tērbijas, kuru eļļa ir Deviņdesmit salu lielākā bagātība. Tiltu šajā pusē ir maz, un lielu pilsētu salās nav. Visas saliņas ir nosētas zemnieku un zvejnieku mājām, un desmit vai divdesmit salu grupa veido kopīgu apgabalu. Viens šāds apgabals ir Lovtominga, kas atrodas tālākajā rietumu malā; no tās redz nevis Iekšjūru, bet klaju okeānu, tas ir savrupais Arhipelāga stūris, aizkura vēl ir tikai Pendora, pūķu apsēstā sala, un tālāk plešas vientulīgie Rietumu robežsalu ūdeņi.
Jauno Lovtomingas burvi jau gaidīja viņam paredzētā māja. Tā atradās kalnā starp zaļiem miežu laukiem, un no rietumu vējiem to sargāja birzs, kas pašlaik bija viscaur sarkanos ziedos. No mājas durvīm varēja redzēt citus niedru jumtus, birzis un dārzus un citas salas ar to jumtiem, laukiem un kalniem, un pa vidu tām daudzos mirdzošos jūras šaurumus. Tā bija trūcīga māja bez logiem un bez grīdas virs zemes pamata, tomēr tā bija labāka nekā būda, kurā piedzima un uzauga Geds. Lovtorningas salinieki, godbijīgi uzlūkodami Roukas burvi, atvainojās par mitekļa vienkāršību.- Mums nav akmeņu, no kā būvēt, - kāds paskaidroja. — Mēs neviens neesam bagāti, taču neviens arī neciešam badu, — sacīja cits, un trešais piebilda: — Tur vismaz būs sauss, jo es pats gādāju pārjumtu, kungs.
Gedam šī mītne bija tikpat laba kā pils. Viņš pateicās salinieku vadoņiem, un tie visi astoņpadsmit devās mājās - katrs savā laivā uz savu salu -, lai pastāstītu zvejniekiem un sievām, ka jaunais burvis ir savāds jauns, drūms puisis, kas runā maz, bet runā labi un bez lepnības.
