Diez vai šī Geda pirmā nosūtījuma vieta varēja dot iemeslu īpašai lepnībai. Burvji, kas mācījušies Roukā, parasti devās uz pilsētām vai pilīm, kur kalpoja ievērojamiem augstmaņiem un baudīja lielu godu. Šiefri Lovtomingas zvejniekiem citkārt būtu vajadzējis apmierināties ar kādu pesteļotāju vai vienkāršu zintnieku, kas apvārdotu viņu zvejas tīklus, iedziedātu jaunās laivas un dziedinātu zvērus un cilvēkus no dažādām kaitēm. Taču pēdējo gadu gaitā vecais Pendoras pūķis bija vairojis savu cilti, un klīda valodas, ka tagad midzenī starp Pendoras jūras valdnieku izpostītās pils torņiem rāpojot deviņi pūķēni, vilkdami zvīņotos vēderus augšup lejup pa marmora kāpnēm un caur tukšajām durvju ailēm. Mirušajā salā barības ilgi nepietiks, un, kad tie paaugsies, bads skubinās tos lidot uz citām vietām. Četri no tiem jau bija redzēti lidināmies virs Hoskas dienvidrietumu piekrastes; lejā tie nebija laidusies, bet izlūkojuši aitu aplokus, šķūņus un ciematus. Pūķim bada sajūta mostas lēni, taču ir grūti remdināma. Tāpēc Lovtomingas salinieki bija sūtījuši ziņu uz Rouku, lūgdami burvi, kas varētu pasargāt viņus no rietumpuses draudiem, un arhimags bija spriedis, ka viņu bailes ir pilnīgi pamatotas.
- Tur nebūs ērta dzīve, — arhimags bija teicis Gedam todien, kad tika iecēlis viņu burvja kārtā. - Nebūs slavas, nebūs bagātības, un varbūt nebūs pat riska. Vai tu dosies turp?
- Jā, - Geds bija atbildējis un ne jau tikai paklausības skubināts. Kopš liktenīgās nakts Roukas pakalnā slava un ārišķība viņam bija kļuvušas tikpat nepatīkamas, cik agrāk šķita vilinošas. Tagad viņš allaž šaubījās par savām spējām un baidījās no sava spēka postošās ietekmes. Turklāt viņu ļoti ieinteresēja arī valodas par pūķiem. Gontā pūķi nebija redzēti jau simtiem gadu, un Roukas salai ar tās īpašo burvību neviens pūķis neuzdrīkstētos rādīties pat tuvumā, tāpēc arī tur šos radījumus pazina tikai no dziesmām un pasakām, un neviena acs tos netika redzējusi. Skolā Geds bija iemācījies par pūķiem visu iespējamo, bet lasīt par tiem nozīmē pavisam ko citu nekā sastapties vaigu vaigā. Šī iespēja tagad aicinoši pavērās viņa priekšā, un viņš ar neviltotu gatavību atbildēja: - Jā, es došos tuip!
Arhimags Genšers pamāja ar galvu, tomēr rādīja drūmu un norūpējušos vaigu. - Saki man, - viņš pēc brīža teica, - vai tu baidies aizbraukt no Roukas vai tiecies projām ar nepacietību sirdī?
- Gan vienādi, gan otrādi, valdniek.
GenŠersVēlreiz pamāja ar galvu. - Nezinu, vai rīkojos pareizi, sūtīdams tevi prom no šīs drošās vietas, - viņš ļoti klusi sacīja. - Es neredzu tavu ceļu. Tas viscaur tīts tumsā. Un Ziemeļos ir kāds spēks, kas grib tevi iznīcināt, bet, kas tas ir un kur tas ir - tavā pagātnē vai nākotnē to es nevaru pasacīt: tas tinas ēnā. Kad šeit ieradās Lovtomingas vīri, es tūlīt iedomājos par tevi, jo tā likās droša un nomaļa vieta, kur tu laika gaitā varētu pieņemties spēkā. Tomēr es nezinu, vai tev kāda vieta ir droša un kurp ved tavs ceļš. Es negribu sūtīt tevi nezināmā tumsā...
Sākumā Gedam šī māja zem ziedošajiem kokiem šķita pavisam gaiša vieta. Tur viņš dzīvoja un no turienes bieži vēroja rietumu debesis, uzmanīgi klausīdamies, vai neizdzirdēs gaisā zvīņoto spārnu švīkstoņu. Taču pūķi nerādījās. Geds makšķerēja no krasta laipām un kopa nelielu dārza gabaliņu. Reizēm viņš veselas dienas pavadīja, sēdēdams vasarīgajā gaisā zem kokiem un lauzīdams galvu par kādu lappusi, rindu vai vārdu Zinību grāmatās, kuras bija atvedis līdzi no Roukas; otaks tikmēr saritinājies snauda viņam blakus vai ari skraidīja pa zāles un margrietiņu biezokņiem. medīdams peles. Kad Lovtomingas ļaudīm vajadzēja dziednieka vai laikdara palīdzību, viņš vienmēr atsaucās to lūgumam. Gedam pat prātā neienāca, ka burvim varētu būt jākaunas nodarboties ar tik vienkāršam mākslām, jo viņš bija dzīvojis zintnieces būdā un audzis vēl nabadzīgāku ļaužu vidū. Tomēr salinieki burvi traucēja reti, jo juta pret viņu lielu bijību - gan tāpēc, ka Geds bija burvis no Visgudro salas, gan viņa klusēšanas un rētainās sejas dēļ. Kaut gan Geds bija jauns, viņam piemita kaut kas tāds, kā dēļ cilvēki viņa klātbūtnē jutās neveikli.
Un tomēr Geds sev atrada draugu - kādu laivu būvētāju no tuvākās saliņas austrumu pusē. Viņu sauca Pekvarijs. Pirmoreiz viņi bija satikušies uz krasta laipām, kad Geds apstājās, lai pavērotu, kā meistars pielāgo mastu nelielai
buru laivai. Pekvarijs bija paskatījies burvī ar zobgalīgu smaidu un teicis: -Te nu ir gandrīz pabeigts mēneša darbs. Tu to droši vien dabūtu gatavu minūtes laikā, ar vienu vārdu, vai ne, kungs?
- Varbūt, - Geds atbildēja, - bet tā droši vien tūlīt nogrimtu, ja es pārtrauktu burvību. Tomēr, ja gribi... - Viņš apklusa.
- Jā, kungs?
- Šī laiva izskatās teicama. Tai nekas vairāk nav vajadzīgs. Bet, ja vēlies, es varētu apvārdot to ar drošības vārdiem, lai tā vienmēr paliktu vesela, un ar ceļavārdiem, kas tai palīdzētu atgriezties mājās no jūras.
