Geds runāja vilcinādamies, jo negribēja apvainot meistaru, taču Pekvarija seja iemirdzējās priekā. - Šī mazā laiviņa ir domāta manam dēlam, kungs, un, ja tu varētu piešķirt tai tādu burvību, tas būtu varen laipni un draudzīgi darīts. - Un, uzkāpis uz laipām, viņš tūdaļ pat satvēra un paspieda Geda roku, pauzdams savu pateicību.
Pēc tam viņi sāka bieži strādāt kopā: Geds ievija savas burvības Pekvarija būvētajās vai labotajās laivās, un Pekvarijs savukārt iemācīja Gedam, kā laiva taisāma un vadāma bez burvības palīdzības, jo šādas vienkāršas prasmes Roukā netika apgūtas. Geds, Pekvarijs un viņa mazais dēlēns Aiovits bieži kopā braukāja pa šaurumiem un lagūnām te vienā, te citā laivā, līdz Geds bija prasmīgi apguvis jūrasbraucēja mākslu un starp viņu un Pekvariju bija izveidojusies cieša draudzība.
Vēlu rudenī saslima laivu meistara dēls. Viņa māte aizsūtīja pēc Teska salas vārdotājas, kas labi prata dziedināt slimības, un pāris dienu viss likās labi. Tad piepeši kādā vētrainā naktī Pekvarijs satraukts klaudzināja pie Geda durvīm, lūgdams viņu nākt un glābt bērnu. Geds aizsteidzās kopā ar Pekvariju liilz laivai, un abi, cik ātri vien tumsā un lietu iespējams, brauca pāri šaurumam uz laivu meistara māju. Tur Geds ieraudzīja uz lāviņas guļošo bērnu, vina māti, kura bija mēmi sakņupusi tam līdzās, un vārdotāju, kas kūpināja korlo sakni un stieptā balsī vilka Nagiešu dziesmu - tāds bija viņas spēcīgākais dziedināšanas paņēmiens. Taču burvim viņa pačukstēja: - Augstais burvi, man šķiet, ka šis ir sarkandrudzis, un bērns līdz rītam būs miris!
Kad Geds notupās pie guļ vietas un uzlika bērnam rokas, viņš nodomāja to pašu un uz brīdi atrāvās. Viņa paša ilgās slimības pēdējos mēnešos Zāļu maģistrs viņam bija iemācījis daudz dziedināšanas gudrību, un to pirmais un pēdējais likums bija šāds: dziedini brūces un ārstē slimību, bet ļauj mirstošam garam iet savu ceļu!
Bērna māte redzēja viņa kustību un, sapratusi tās nozīmi, skaļi un izmisīgi iekliedzās. Pekvarijs noliecās viņai blakus un teica: - Valdnieks Zvirbuļvanags viņu izārstēs, sieva. Nevajag raudāt! Viņš ir šeit. Viņš to spēs.
Dzirdēdams mātes raudas un redzēdams, cik ļoti Pekvarijs viņam uzticas, Geds nespēja iedomāties, ka varētu pievilt viņu cerības. Viņš nolēma neuzticēties savam spriedumam un cerēt, ka bērns varbūt vēl ir glābjams, ja izdotos mazināt drudzi. - Darīšu, ko varēšu, Pekvarij, - viņš teica.
Geds sāka mazgāt zēnu ar aukstu, nupat salijušu lietus-ūdeni, ko vecāki ienesa no āra, un runāt drudža atvairīšanas vārdus. Burvība nepadevās un neiedarbojās, un pēkšņi viņš juta, ka bērns viņa rokās mirst.
Vienā mirklī izsaukdams visu savu spēku un atmezdams donias par sevi pašu, viņš raidīja savu garu pakaļ bērna garam, lai tas atvestu to atpakaļ mājās. Viņš izsauca bērna vārdu: - Aiovit! - Ar iekšējo dzirdi viņš šķita itin kā saklausām vārgu atbildi un iesaucās vēlreiz. Tad viņš ieraudzīja mazo zēnu tālu priekšā ātri skrienam lejup pa tumšu nepazīstama kalna nogāzi. Nedzirdēja ne skaņas. Zvaigznes virs kalna nebija tās zvaigznes, ko līdz šim skatījušas viņa acis. Tomēr viņš zināja visu zvaigznāju nosaukumus: Kūlis,
Durvis Tas, Kurš Griežas, Koks. Tās bija zvaigznes, kas nenodziest un nenobāl, kad iestājas diena. Viņš bija sekojis mirstošajam bērnam pārāk tālu.
To sapratis, Geds atguvās tumšajā piekalnē viens. Atgriezties bija grūti - ļoti grūti.
Viņš lēni pagriezās. Lēni viņš paspēra vienu soli atpakaļ augšup kalnā, pēc tam paspēra otru. Soli pa solim viņš virzījās augšup, un katra kustība prasīja lielu piepūli. Un katrs nākamais solis bija grūtāks par iepriekšējo.
Zvaigznes bija pilnīgi nekustīgas. Pāri stāvajam kāpumam nestrāvoja ne mazākā vēja pūsmiņa. Visā plašajā tumsas karaļvalstī kustējās vienīgi viņš, kas lēni, lēni virzījās augšup. Uzkāpis kalna virsotnē, viņš ieraudzīja zemu akmens sienu. Un aiz šīs sienas viņam pretī melnēja ēna.
Ēnai nebija ne cilvēka, ne zvēra apveidu. Tā bija bezveidīga un tik tikko saskatāma, taču tā viņam Čukstēja, turklāt čukstēja bez vārdiem, un sniedzās viņam pretī. Tā atradās dzīvo pusē, bet viņš - mirušo pusē.
Vai nu viņam jādodas lejā pa nogāzi mirušo pasaules tuksnesīgajos klajumos un bezgaismas pilsētās, vai ari jākāpj pāri akmens sētai atpakaļ dzīvē, kur viņu gaida bezveidīgais ļaunuma iemiesojums.
Geda rokā bija zizlis, un viņš to pacēla augstu gaisā. Līdz ar šo kustību viņā ieplūda spēks. Kad viņš sagatavojās lēcienam pāri zemajai akmens sienai tieši uz ēnas pusi, zizlis piepeši iekvēlojās balts, un tumšo apkārtni izgaismoja žilbinošs spožums. Viņš lēca, tad juta, ka krīt, un nākamajā brīdī neredzēja vairs neko.
