Bet Pekvarijs, viņa sieva un vārdotāja tikmēr redzēja, lūk, ko: jaunais burvis bija piepeši sastindzis ar bērnu rokās un bridi palika nekustīgs. Pēc tam viņš saudzīgi nolika mazo Aiovitu uz lāviņas, piecēlās kājās un klusēdams stāvēja ar zizli rokās. Pēkšņi viņš pacēlā zizli gaisā, tas iekvēlojās baltās ugunīs, it kā burvja rokā būtu zibens šautra, un visi istabas priekšmeti un piedemmi itin kā atdzīvojās un svešādi uzzibsnīja šai dīvainajā acumirkļa gaismā. Kad vērotāju acis atkal spēja skaidri redzēt, viņi ieraudzīja jauno burvi guļam sakņupušu uz zemes grīdas blakus guļvietai, kurā gulēja mirušais bērns.
Pekvarijam šķita, ka ari burvis ir miris. Viņa sieva raudāja, bet viņš pats jutās pilnīgi apstulbis. Taču vārdotāja kaut ko zināja no burvju mākslām un tiem ceļiem, kādus var izvēlēties burvis, un parūpējās, lai Geds, kurš gulēja salts un nekustīgs, netiktu uzlūkots par mirušu, bet par sirdzēju, kas nokļuvis transā. Gedu aiznesa mājās, un pie viņa palika kāda veca sieviete, kurai vajadzēja vērot, vai viņš pamodīsies vai paliks guļam uz visiem laikiem.
Mazais otaks tupēja, paslēpies aiz jumta spāres kā allaž, kad mājā ieradās svešinieki. Tur tas palika lielāko nakts daļu, kamēr lietus grabināja pa mājas sienām, uguns pa'/ardā izplēnēja un nakts lēni, gurdi vilkās uz priekšu garām snaudošajai vecajai sievai pie pavarda oglēm. Tad otaks norāpās lejā un aiztecēja līdz guļvietai, kurā sastindzis un nekustīgs gulēja Geds. Ar lapai līdzīgo, sauso, brūno mēli tas sāka ilgi un pacietīgi laizīt Geda plaukstas un rokas. Notupies blakus Geda galvai, tas laizīja viņa deniņus, rētaino vaigu un saudzīgi laida mēli pār viņa aizvērtajiem plakstiem. Un no šī glāstošā pieskāriena Gedā ļoti lēnām atgriezās dzīvība. Viņš pamodās, nezinādams, kur bijis unfcur atrodas tagad, un kas ir tā bāli pelēkā gaisma, kura spraucās istabā, ritam austot. Tad otaks kā agrāk saritinājās Gedam pie pleca un laidās snaudā.
Vēlāk, atcerēdamies šo nakti, Geds zināja: ja tad, kad viņš gulēja nemaņā, neviens nebūtu viņu aizskāris, neviens nebūtu kaut kādi aicinājis viņu atpakaļ, viņš droši vien būtu aizgājis uz visiem laikiem. Viņu bija glābusi tikai mazā zvēriņa instinktīvā, neapzinātā gudrība, ar kādu dzīvnieks laiza ievainota drauga brūces, gribēdams sagādāt tam mierinājumu; un tomēr šajā gudrībā Geds saskatīja kaut ko radniecīgu pats savam spēkam, kaut ko tikpat dziļu kā burvju māksla. Kopš tās dienas viņš saprata, ka gudrs cilvēks neatraujas no citām dzīvām būtnēm, vienalga, vai tās spēj runāt vai ne, un turpmākajos gados viņš daudz centās iemācīties visu, ko var iemācīties klusumā - no dzīvnieku acīm, no putnu lidojuma, no plašajiem, lēnajiem koku mājieniem.
Viņš bija atgriezies - pirmoreiz neskarts veicis to pāreju, ko vaļējām acīm spēj veikt vienīgi burvis un kas pat izcilākajam magam nozīmē lielu risku. Taču viņš bija atgriezies bēdās un bailēs. Bēdas viņam bija drauga Pekvarija dēļ un bailes pašam sevis dēļ. Tagad viņš zināja, kāpēc arhimags baidījies sūtīt viņu projām no salas un kas aptumšojis un darījis neskaidru pat maga skatījumu nākotnē. Jo viņu bija gaidījusi pati tumsa, bezvārda radījums, kas nepiederēja pasaulei, — ēna, ko viņš bija atsvabinājis vai radījis. Gara pasaulē, pie sienas starp dzīvību un nāvi, tā bija gaidījusi viņu visus šos garos gadus. Un tur tā bija viņu atradusi. Tagad tā sekos viņam pa pēdām, centīsies piekļūt viņam cieši klāt, iesūkt viņa spēku sevī, izsūkt viņa dzīvību un ietērpties viņa miesā.
Neilgi pēc tam Geds sapnī redzēja lācim līdzīgu būtni bez galvas un bez sejas. Viņam šķita, ka tas taustīdamies iet apkārt pa māju un meklē durvis. Neko tādu viņš nebija sapņojis, kopš tika izdziedināts no svešā radījuma atstātajiem ievainojumiem. Pamodies Geds jutās nevarīgs, viņu kratīja salti drebuļi, un rētas uz pleca un sejas sāpīgi smeldza.
Tagad sākās grūts laiks. Kad vien Geds redzēja ēnu sapnī vai pat tikai iedomājās par to, viņu ikreiz pārņēma tās pašas saltās šausmas; spēks un saprāts viņu pameta, vietā atstājot trulumu un neziņu. Gedu plosīja -niknums par šādu gļēvulību, taču tas neko nelīdzēja. Viņš meklēja aizsardzību, bet tādas nebija: svešādais radījums nebija ne dzīva miesa, ne gars, tam nebija vārda, nebija satvara, nebija nekā cita kā vienīgi tas, ko tai devis viņš pats; tas bija baiss spēks, kas pastāv ārpus zemsaules likumiem. Geds par to zināja tikai vienu: tas tiecas pēc viņa un centīsies īstenot savu gribu caur viņu, savu radītāju. Bet kādā izskatā tas tuvosies, pats vēl būdams bez sava apveida, kā tas ieradīsies un kad ieradīsies, to Geds nezināja.
Viņš sacēla ap savu namu un salu visus sev zināmos burvības vaļņus. Šādas burvju sienas ir nemitīgi jāatjauno, un drīz Geds saprata: ja, tās celdams, viņš iztērēs visu savu spēku, saliniekiem no viņa vairs nebūs nekāda labuma. Un ko viņš iesāks, būdams starp diviem pretiniekiem, ja no Pendoras atlidos pūķis?
