Geds atkal redzēja sapni, bet šoreiz ēna bija ienākusi viņa mājā un melnēja blakus durvīm, stiepdamās viņam pretī cauri tumsai un čukstēdama vārdus, ko viņš nesaprata. Geds šausmās pamodās un iededza gaisā burvju gaismu, apgaismodams ik kaktu mazajā telpā, līdz nekur nebija nevienas ēnas. Tad viņš piemeta pavardā malku un apsēdās blakus uguns gaismā, klausīdamies, kā rudens vēji plucina niedru jumtu un vaid lielajos, kailajos kokos virs galvas, un iegrima ilgās, dziļās domās. Viņa sirdī bija modušās vecas dusmas. Viņš necietīs šo bezpalīdzīgo gaidīšanu, nesēdēs gluži kā slazdā uz šīs mazās saliņas^murminādams nekur nederīgus atvairāmos vārdus. Taču viņš nevar arī vienkārši bēgt - tas nozīmētu lauzt saliniekiem doto vārdu un pamest tos neaizsargātus draudīgā pūķa varā. Atlika tikai viens ceļš.
Nākamajā ritā Geds devās uz Lovtomingas galveno salu, uzmeklēja salinieku vadoni un teica:
- Man jādodas projām no šejienes. Esmu nokļuvis briesmās un pakļauju briesmām jūs visus. Man jābrauc prom. Tāpēc es lūdzu tavu atļauju doties uz Pendoru pieveikt pūķus, lai mans pienākums pret jums būtu izpildīts un es varētu brīvi doties tālāk. Bet, ja cietīšu neveiksmi, tas notiktu arī tad, kad pūķi atlidotu šurp, un labāk to uzzināt tūlīt, nevis vēlāk.
Salinieku vadonis raudzījās Gedā ar pavērtu muti.
- Valdniek Zvirbuļvanag, - viņš teica, - tur ir veseli deviņi pūķi!
- Stāsta, ka astoņi esot vēl tikai pūķēni.
- Bet vecais...
- Es tev saku: man jādodas prom no šejienes. Un es lūdzu tavu atļauju vispirms atpestīt jūs no pūķu draudiem, ja spēšu to izdarīt.
- Kā vēlies, kungs, - vīrs drūmi atbildēja. Visi, kas to dzirdēja, nodomāju, ka viņu jaunais burvis perina viltību vai pakļaujas neprātīgai iedomai, un sadrūmušām sejām pavadīja viņu ceļā, necerēdami vairs saņemt no viņa kādu ziņu. Daži izmeta, ka burvis tikai gribot gar Hosku atgriezties Iekšjūrā, atstādams viņus likstā; citi, to vidū arī Pekvarijs, sprieda, ka Zvirbuļvanags sajucis prātā un devies drošā nāvē.
Jau četras paaudzes visi kuģi bija centušies turēties pa lielu gabalu no Pendoras salas. Neviens mags nebija braucis turp, lai mēģinātu cīnīties ar pūķi, jo sala atradās savrup no ierastajiem jūrasceļiem un tajā jau izsenis bija valdījuši pirāti, vergu ķērāji, karu meklētāji, ko nīda visi Jūrzemes dienvidrietumu puses iedzīvotāji. Tāpēc neviens nebija īpaši centies atriebt Pendoras valdnieku pēc tam, kad no rietumpuses negaidot atlidoja pūķis un, uguni spļaudams, nonāvēja viņu un viņa vīrus, kuri tobrīd tornī sēdēja pie mielasta galda, un iedzina jūrā visus kliedzošos salas iemītniekus. Neatriebtā Pendora palika pūķa varā ar visiem izmētātajiem kauliem, torņiem un dārgakmeņiem, kas bija nolaupīti sen mirušiem prinčiem Palnas un Hoskas krastos.
Geds labfeināja to visu un vēl vairāk, jo kopš ierašanās Lovtomingā bija centies atsaukt atmiņā un pārdomāt visu, ko savulaik tika mācījies par pūķiem. Viņš vadīja savu mazo laivu uz rietumiem, turklāt šoreiz neairēja un neizmantoja arī Pekvarija mācītās jūrasbraucēju gudrības, bet brauca, burvības vadīts, - ar magvēju burā un apvārdotiem laivas galiem, lai saglabātu pareizu virzienu; un visu laiku viņš vēroja jūru, gaidīdams, kad pie apvāršņa parādīsies mirusī sala. Geds gribēja traukties pēc iespējas ātrāk, tāpēc izvēlējās magvēju - viņu vairāk biedēja tas, kas var būt aiz muguras, nekā tas, kas var būt priekšā. Bet, dienai ritot, viņa nepacietība no bailēm pārtapa tādā kā negantā līksmē. Vismaz šoreiz viņš dodas briesmās pats pēc savas gribas, un, jo tuvāk tām viņš piekļuva, jo drošāka auga viņa pārliecība: vismaz šoreiz, vismaz šajā stundā, kas varbūt ir pēdējā viņa mūžā, viņš ir brīvs. Ēna neuzdrīkstēsies sekot viņam pūķa zobos. Pelēkajā jūrā bangojās viļņi baltām galotnēm, un virs galvas ziemelis dzina pelēkus mākoņus. Geds traucās uz rietumiem ar straujo magvēju burā, un drīz viņa skatienam atklājās Pendoras klintis, mirušās pilsētas ielas un izpostītie, pussagrautie torņi.
Pie ieejas ostā, seklā, ieapaļālīcī, viņš ļāva vēja burvībai aprimt un apturēja savu mazo laivu, kas sāka rāmi šūpoties viļņos. Tad Geds uzsauca pūķim: - Pendoras iekarotāj, nāc un aizsargā savu midzeni!
Viņa balsi apslāpēja viļņi, trokšņaini sizdamies pret pelniem klāto piekrasti, bet pūķiem ir asa dzirde. Drīz no kāda pussagrauta nama kā melns milzu sikspārnis gaisā pacēlās radījums plāniem spārniem un dzeloņainu muguru un, mezdams apļus ziemeļu vējā, laidās uz Geda pusi. Geda sirds strauji iepukstējās, redzot radījumu, kas viņa ļaudīm bijis tikai mīts, un viņš, skaļi iesmējies, uzsauca: - Ej un pasauc Veco, tu spārnotais tārps!
Jo šis bija viens no jaunajiem pūķēniem, kuri dzimuši pirms trim gadiem, kad kāda pūķene no Rietumu robež-salām saulainā torņa drupu kaktā bija izdējusi savas lielās, pelēkās olas sīkstā apvalkā, kā pūķu mātītes mēdz darīt, un atkal aizlidojusi, atstādama Vecajam Pendoras pūķim rūpes par jaunajiem radījumiem, kuri drīz izlīda no čaulām kā lielas, atbaidošas ķirzakas.
