Jaunais pūķis neko neatbildēja Viņš nebija garš - varbūt četrdesmit airu kuģa garumā - un izskatījās tievs kā tārps, par spīti melno, plēvjaino spārnu plašajam vēzienam. Viņš vēl nebija pieaudzis, un vēl viņam nebija nedz skaļas balss, nedz pūķa viltības. Viņš laidās tieši virsū Gedam, kurš stāvēja mazajā laiviņā, un, atvēris garos, zobu pilnos žokļus, kā bulta traucās lejup, tā ka Gedam vajadzēja tikai ar vienu asu burvību saistīt viņa spārnus un locekļus un aizsviest viņu jūrā, kur viņš kā akmens iekrita ūdenī. Nākamajā brīdī pār pūķēnu sakļāvās pelēkie viļņi.
No augstākā torņa pamatnes pacēlās vēl divi pūķi, tādi paši kā pirmais. Tieši tāpat tie traucās virsū Gedam, un tieši tāpat viņš tos abus sasaistīja un iemeta jūrā; turklāt līdz šim viņš vēl nebija pacēlis savu burvja zizli.
Pēc neilga laika no salas uz Geda pusi laidās vēl trīs pūķi. Viens no tiem bija krietni lielāks par pārējiem, un no mutes tam šāvās lokanas liesmu mēles. Divi mazākie pūķi, grabinādami spārnus, laidās Gedam virsū, bet lielais meta apļus tiem aizmugurē, kustēdamies ļoti aši, un tiecās ar savu ugunīgo dvašu sadedzināt gan Gedu, gan viņa laivu. Šos trīs nevarēja sastindzināt ar vienu burvību, jo divi laidās no ziemeļiem, bet trešais no dienvidiem. Līdzko Geds to aptvēra, viņš nākamajā mirklī savērpa Pārvērtības burvību un uzlidoja gaisā no savas laivas pūķa izskatā.
Izpletis platos spārnus un izstiepis nagotās ķepas, viņš metās pretī diviem pirmajiem, sadedzināja tos ar savu liesmoto elpu un tad pievērsās trešajam, kurš bija lielāks par viņu un arī spļāva uguni. Vēja brāzmā virs pelēkās jūras abi sastapās un metās cīņā: kampa, ķēra, krita un cēlās, līdz abus ietina dūmu mutuļi, kas sarkanīgi blāzmoja izvemtās uguns kvēlē. Geds spēji uzlidoja augšup, un pūķis viņam sekoja. Geds sacēla spārnus, apstājās un metās atpakaļ lejā kā vanags, izstiepis nagotās ķetnas; ar tām viņš iecirtās pretiniekam kaklā un spārnos un gremdēja to lejup. Melnie spārni drebēja, un melnas pūķa asinis rupjām lāsēm krita jūrā. Pendoras pūķis izrāvās un lēnā, zemā lidojumā aizkļuva līdz salai, kur paslēpās kādā no izpostītās pilsētas bedrēm vai alām.
Geds tūlīt atguva savu īsto izskatu un atgriezās laivā, jo pūķa izskatā ir bīstami palikt ilgāk nekā nepieciešams. Viņa rokas bija melnas no dedzinošajām pūķa asinīm, un galvu vietām bija apsvilinājušas pretinieka liesmas, bet tam vairs nebija nozīmes. Tikko Geds atguva elpu, viņš iesaucās: — Sešus esmu redzējis, piecus nogalējis, stāsta, ka pavisam esot deviņi! Lieniet ārā, rāpuļi!
Ilgu laiku uz salas nemanīja nekādu kustību un nedzirdēja nevienu balsi; tikai viļņi dārdēdami sitās pret krastu. Tad Geds pamanīja, ka visaugstākais tornis lēni maina apveidus un vienā pusē piebriest, it kā tam augtu roka. Viņš baidījās no pūķu burvības, jo veci pūķi ir ļoti vareni un viltīgi savās burvestībās kā daždien cilvēki; tomēr nākamajā brīdī viņš saprata, ka tā nav vis pūķa viltība, bet viņa paša redzes māns. Tas, ko Geds bija noturējis par daļu no torņa, bija Pendoras pūķa plecs - radījums lēni ritinājās vaļā un slējās kājās.
Kad tas bija izslējies visā augumā, zvīņotā galva ar asu žuburu kroni un trim mēlēm pacēlās augstāk par sabrukušo torni un nagotās priekšķepas balstījās lejā pret pilsētas drupām. Pūķa zvīņas bija pelēcīgi melnas, un dienasgaisma atspulgoja tajās kā šķeltu akmeņu šķautnēs. Radījums bija stiegrains kā dzinējsuns un milzīgs kā kalns. Geds ar bijību vērās neredzētajā būtnē. Nebija pasaulē nevienas dziesmas, neviena nostāsta, kas varētu sagatavot cilvēku šādam skatam. Viņš gandrīz ieskatījās pūķa acīs un tik tikko nenokļuva tā varā, jo pūķim acīs nedrīkst skatīties. Novērsis skatienu no zaļganajiem redzokļiem, kuri viņu vēroja, Geds pacēla sev priekšā zizli, kas tagad izskatījās kā malkas šķila, kā nieka zars.
- Man bija astoņi dēli, burvi, - nodimdēja pūķa dobjā balss. - Pieci ir mirusi, un viens mirst: diezgan! Tu neiegūsi manas bagātības, viņus apkaudams.
- Man nevajag tavu bagātību.
No pūķa nāsīm pacēlās dzelteni dūmi: tie bija viņa smiekli.
- Vai negribi izkāpt krastā to apskatīt, burvi? Ir vērts redzēt!
- Nē, pūķi. - Pūķu cilts ir draugos ar vēju un uguni, un virs jūras viņi labprāt necīnās. Tā līdz šim bija Geda priekšrocība, un viņš to bija saglabājis, tomēr jūras strēmele starp viņu un varenajiem, pelēkajiem nagiem vairs nelikās sevišķi nozīmīgs attālums.
Bija grūti neieskatīties zaļajās, pētošajās acīs.
