- Tu esi ļoti jauns burvis, - pūķis teica. - Es nezināju, ka cilvēki tik agri var iegūt šādas spējas. - Tāpat kā Geds viņš runāja Senvalodā, jo tā joprojām ir pūķu valoda. Kaut gan Senvalodas lietojums piesaista cilvēku patiesībai, uz pūķi šis likums neattiecas. Tā ir viņu pašu valoda, un viņi var tajā melot, izšķobīt patiesus vārdus līdz nepatiesai nozīmei, sagūstīt nepiesardzīgu klausītāju spoguļ-vārdu labirintā, kur katrs vārds atspoguļo patiesību, bet neviens nenoved līdz galam. No tā Geds bija daudzkārt brīdināts, tāpēc pūķa valodā viņš klausījās ar neuzticību un modrām šaubām. Tomēr pūķa vārdi šķita tieši un skaidri: - Vai tu esi atnācis šurp lūgt manu palīdzību, burvi? ,
- Nē, pūķi.
- Un tomēr es varētu tev palīdzēt. Drīz tev būs vajadzīga palīdzība, lai stātos pret to, kas tevi vajā tumsā.
Geds apstulbis klusēja.
- Kas tevi vajā? Nosauc man to!
- Ja es varētu to nosaukt...- Geds iesāka un aprāvās.
Dzelteni dūmi savērpās virs pūķa iegarenās galvas, plūzdami no nāsīm - apaļām uguns atverēm.
- Ja tu varētu to nosaukt, tu varbūt varētu to pieveikt, burvi. Iespējams, ka es, redzēdams to tuvumā, varētu nosaukt tā vārdu. Un tuvumā tas būs redzams itin driz, ja tu kavēsies pie manas salas. Tas ies visur, kurp iesi tu. Ja negribi laist to sev tuvumā, tev jābēg, jābēg un mūžīgi jābēg no tā. Un tomēr tas sekos tev pa pēdām. Vai gribi, lai es uzzinu tā vārdu?
Geds klusēja. Viņš nevarēja iedomāties nedz to, kā pūķis zina par viņa atsvabināto ēnu, nedz to, kā tas varē»u uzzināt ēnas vārdu. Arhimags bija teicis, ka ēnai neesot vārda. Tomēr pūķiem ir pašiem sava gudrība, un tie ir senāka cilts nekā cilvēki. Tikai retais spēj izdibināt, ko zina pūķis un kā viņš to zina, un šos retos sauc par pūķu valdniekiem. Geds skaidri zināja tikai vienu: kaut gan pilnīgi iespējams, ka pūķis runā taisnību, kaut gan pilnīgi iespējams, ka viņš spētu pastāstīt Gedam ēnainā rēga dabu un vārdu, tādējādi dodams viņam varu pār to, - pat tādā gadījumā pūķis to darītu tikai pats savā labā.
- Ļoti reti gadās, ka pūķi piedāvājas darīt cilvēkiem labu, - jaunais burvis beidzot teica.
- Toties itin bieži gadās, ka runcis paspēlējas ar peli, pirms to nogalina, - pūķis atbildēja.
- Bet es nebraucu šurp nedz spēlēties ar tevi, nedz ļaut tev spēlēties ar mani. Es braucu noslēgt ar tevi līgumu.
Ass kā zobens, bet pieckārt garāks par garāko zobenu virs bruņu klātās muguras gaisā izslējās pūķa astes gals;
izliecies kā skorpionu vēders, tas metu loku uugstūk par augsto torni. Pūķis suusi atmeta: — Es neslēdzu līgumus, es tikai ņemu. Ko tu vari man piedāvāt tādu, ko es pats nevarētu paņemt, ja vien gribētu?
- Drošību. Tavu drošību. Zvēri, ka tu nekad nelidosi uz austrumiem no Pendoras, un es zvērēšu, ka atstāšu tevi neskartu.
Dobja čerkstoņa izlauzās no pūķa rīkles kā tālas lavīnas troksnis, kā brūkoši akmeņi kalnos. Liesmas plandījās ap viņa trejzaraino mēli. Viņš izslējās augstāk virs drupām kā milzu bieds. -Tu man piedāvā drošību! Tu man draudi! Ar ko?
- Ar tavu vārdu, Jīvod!
Geda balss nodrebēja, izrunājot šo vārdu, tomēr viņš izsauca to skaļi un skaidri. To izdzirdis, vecais pūķis sastinga un palika nekustīgs, pavisam nekustīgs. Aizritēja minūte, tad otra, un tad Geds, stāvēdams savā mazajā nieka laiviņā, pasmaidīja. Sava ceļojuma iznākumu un pats savu dzīvību viņš bija licis uz spēles, paļaudamies uz minējumu no senām, Roukā apgūtām pūķzinību hronikām, un šis minējums pieļāva, ka Pendoras pūķis ir tas pats pūķis, kurš izpostīja Oskilas rietumus Elfaranas un Morreda laikos un kuru no Oskilas tika padzinis burvis Elts, gudrs vārdu zinātājs. Minējums bija trāpījis mērķī.
- Mēs esam līdzīgi, Jīvod. Tev ir spēks, un man ir tavs vārds. Vai slēgsi ar mani līgumu?
Bet pūķis joprojām klusēja.
Daudz gadu viņš bija gulējis uz salas, kur starp smiltīm, ķieģeļiem un kauliem izkaisīti mētājās sm;iragdi un zeltītas krūšu bruņas; vērojis, kā viņa melnie, ķirzakām līdzīgie pēcnācēji spēlējas starp sagrautiem namiem un izmēģina spārnus virs klintīm; garas stundas gulšņājis saulē, svešu balsu un kuģu netraucēts. Viņš bija kļuvis vecs. Tagad viņam bija grūti izkustēties, pavārsties pret šo jauno burvi, šo trauslo pretinieku, kura zizlis vecajam pūķim Jīvodam iedvesa bailes.
- Tu vari izvēlēties deviņus akmeņus no maniem krājumiem, - pūķis beidzot teica, un viņa balss no garajiem žokļiem skanēja šņācoši un gaudulīgi. - Vari ņemt pašus labākos, tas ir tavā ziņā. Un tad brauc projām!
- Man nevajag tavus akmeņus, Jīvod.
- Kur palikusi cilvēku alkatība? Senajās dienās ziemeļos cilvēki dievināja spožus akmeņus... Es zinu, ko tu gribi, burvi. Arī es varu piedāvāt tev drošību, jo zinu, kas tevi var glābt. Zinu to vienīgo, kas tevi var glābt. Tev pa pēdām seko šausmas. Es tev pateikšu to vārdu!
Geda sirds salēcās, viņš cieši satvēra zizli un palika stāvam tikpat nekustīgi kā pūķis. Brīdi viņš cīnījās ar piepešu, pacilātu cerību.
