Nē, viņš nav ieradies slēgt līgumu par savu paša dzīvību! Tikai ar vienu vienīgu prasmi viņš spēj valdīt pār pūķi. Geds atstūma cerību malā un darīja to, kas viņam jādara.
- Ne jau to es prasu no tevis, Jīvod.
Kad Geds izrunāja pūķa vārdu, šķita, ka viņš tur milzu briesmoni tievā, smalciņā pavadā, kuru savelk arvien ciešāk ap vareno kaklu. Geds juta sev pievērstajā pūķa skatienā strāvojam mūžseno naidu un pieredzi ar cilvēku cilti, redzēja tērauda nagus, kuri ikviens bija viņa rokas delma garumā, akmenscieto ādu un dziestošo uguni, kas vēl blāvoja pūķa rīklē; bet pavada savilkās ciešāk un ciešāk.
Viņš ierunājās atkal; — Jīvod! Zvēri, ka tu un tavi dēli nemūžam nelidosiet uz Arhipelāgu!
No pūķa žokļiem spēji un dārdoši izlauzās liesmu mēles, un viņš ierēcās: - Zvēru pie sava vārda!
Tad pār salu nolaidās klusums, un Jīvods nokāra vareno galvu.
Kad viņš to atkal pacēla un paskatījās apkārt, burvis jau bija projām un laivas bura vīdēja kā balts krislītis austrumpuses viļņos, traukdamās- pretī auglīgajām, dārgakmeņiem bagātajām iekšējo jūru salām. Tad Pendoras vecais pūķis negantā niknumā metās gaisā, atgrudienā sagraudams augsto tomi un vēzēdams spārnus, kuri pletās visas nopostītās pilsētas platumā. Taču zvērests viņu saistīja, un viņš ne todien, ne jebkad citreiz nemēģināja lidot uz Arhipelāga pusi.
Līdzko Pendora bija palikusi aizmugurē aiz apvāršņa, Geds, lūkodamies uz austrumiem, juta, ka viņa sirdī atkal ielaužas mokošās bailes no ēnas. Reālajām pūķu briesmām piemita zināms spožums, turpretī šīs šausmas bija neredzamas, netveramas un bezcerīgas. Viņš ļāva magvējam atslābt un turpināja ceļu ar pasaules vēju, jo tagad viņu vairs neskubināja ātruma alkas. Viņam pat nebija īstas skaidrības, kurp lai dodas. Jābēg, kā sacīja pūķis, - bet kuip? Uz Rouku, Geds nodomāja, jo tur viņš vismaz ir pasargāts, un varbūt tur, starp gudro prātiem, izdosies atrast kādu padomu.
Tomēr vispirms vajadzēja vēlreiz aizbraukt uz Lov-tomingu, lai izstāstītu visu piedzīvoto saliniekiem. Kad paklīda valodas, ka piecas dienas pēc prombraukšanas burvis atgriezies, salinieku vadoņi un puse iedzīvotāju steidzās sēsties laivās un irties Gedam pretī; tie ielenca viņu, lūkojās viņā kā brīnumā un klausījās viņa stāstā. Geds viņiem izstāstīja visu notikušo, un viens no vīriem teica: - Bet kurš ir redzējis šos brīnumus, šo pūķu nokaušanu un iebiedēšanu? Ja nu viņš...
- Ciet klusu! - salinieku vadonis skarbi uzsauca, jo viņš tāpat kā vairums zināja: burvis var pasacīt patiesību aplinkus un var paturēt patiesību pie sevis, bet, ja viņš kaut ko saka, tad tā arī ir. Tā ir viņa meistarības būtība. Cilvēki brīnījās, juta, ka bailes gaist, un sāka līksmot. Saspiedušies pulkā ap savu jauno burvi, viņi lūdza, lai tas atkārto savu stāstu. Ieradās citi salinieki, pēc tam atkal citi - un lūdza to pašu vēlreiz. Kad pienāca vakars, Gedam vairs nevajadzēja pūlēties. Salinieki to varēja izdarīt viņa vietā, turklāt vēl labāk. Ciemata dziesminieki jau bija paguvuši ietērpt notikumu senā meldijā un dziedāja “Dziesmu par Zvirbuļvanagu". Lieli ugunskuri liesmoja ne tikai Lovtomingas apgabalā, bet arī citās salās dienvidu un austrumu pusē. Zvejnieki nodeva jauno ziņu no laivas uz laivu, un tā ceļoja no salas uz salu: ļaunums novērsts, un pūķi no Pendoras nekad nelidos uz šo pusi!
Šī nakts, šī viena nakts Gedam bija prieka pilna. Nekāda ēna neuzdrīkstēsies viņam tuvoties cauri šim pateicības ugunskuru spožumam, kas kvēloja katrā kalnā un piekrastē, cauri smejošajiem dejotāju apļiem, kas griezās ap viņu, dziedādami slavas dziesmas un tik sparīgi vēcinādami lāpas brāzmainajā rudens gaisā, ka ap tām cēlās biezi, spoži dzirksteļu kūļi, atkal ātri nomelnēdami vēja pūsmās.
Nākamajā dienā Geds tikās ar Pekvariju, kurš teica:
- Es nezināju, ka tu esi tik varens, valdniek! - Šajos vārdos skanēja bailes, jo viņš bija uzdrīkstējies sadraudzēties ar Gedu, taču tajos slēpās ari pārmetums. Geds bija nogalinājis pūķus, bet nebija spējis izglābt viņa mazo bērnu. Pēc šīs tikšanās Geds atkal izjuta to pašu neveiklību un nepacietību, kas bija skubinājusi viņu traukties uz Pendoru; tagad tā skubināja viņu projām no Lovtomingas. Kaut gan salinieki labprāt būtu paturējuši Gedu pie sevis uz visiem laikiem, lai lepotos ar savu burvi un dziedātu viņam slavas dziesmas, viņš devās projām no savas kalna mājas, līdzi nesdams tikai grāmatas, zizli un mazo otaku, kas tupēja viņam uz pleca.
Kopā ar diviem Lovtomingas zvejniekiem, kuri uzskatīja par lielu godu vest savājaivā vareno burvi, Geds «uzbrauca no salas. Visu laiku, peldot gar daudzajiem kuģiem, kas rindojās Deviņdesmit salu austrumu kanālos, gar namu
