logiem un balkoniem ūdens malā, gar Nesas piestātnēm, gar Dromganas leknajām ganībām, gar Gitas smirdīgajām eļļas noliktavām, - it visur Gedam pa priekšu ceļoja stāsts par viņa varoņdarbu. Cilvēki, Gedam garāmbraucot, svilpoja "Dziesmu par Zvirbuļvanagu", cits caur citu tie aicināja viņu pie sevis pavadīt nakti un pastāstīt pūķu stāstu. Kad braucēji beidzot sasniedza Serdu, Geds lūdza kādam kuģa īpašniekam aizvest viņu uz Rouku, un vīrietis paklanīdamies atbildēja: - Tas man ir liels pagodinājums, valdniek, un manam kuģim tāpat!
Tā nu Geds pagrieza muguru Deviņdesmit salām, bet jau tad, kad kuģis izbrauca no Serdas iekšējās ostas un pacēla buru, no austrumiem sāka pūst spēcīgs pretvējš. Tas likās savādi, jo ziemas debesis pletās skaidras un no rīta laiks bija Šķitis rāms un pastāvīgs. No Serdas līdz Roukai bija tikai trīsdesmit jūdžu, un viņi turpināja ceļi» arī tad, kad vējš jūtami pieņēmās. Nelielajam kuģītim tāpat kā vairumam lekšjūras preču kuģu bija augsta slīpā bura, ko var grozīt atbilstoši pretvējam, un tā īpašnieks bija pieredzējis jūrasbraucējs, kurš lepojās ar savu prasmi. Tā nu viņi, lavierēdami brīžiem uz ziemeļiem, brīžiem uz dienvidiem, virzījās uz austrumu pusi. Vējš sadzina lietus mākoņus, un drīz sāka tik spēcīgi līt un brāzmot, ka kuģim draudēja nopietnas briesmas. - Valdniek Zvirbuļvanag, -kuģa īpašnieks sacīja jaunajam vīriefim, kurš stāvēja viņam blakus goda vietā, kuģa pakaļgalā; tiesa, šādā vējā un lietū bija visai grūti saglabāt godpilnu stāju, un abu braucēju apmetņi bija izmirkuši cauri slapji. - Valdniek Zvirbuļvanag, vai tu nevarētu pateikt šim vējam kādu vārdu?
- Cik tālu vēl atlicis līdz Roukai?
- Mazāk nekā puse ceļa. Bet pēdējās stundas laikā mēs nemaz neesam tikuši uz priekšu, kungs.
Geds uzrunāja vēju. Tas pierima, un kādu bridi viņi itin sekmīgi virzījās uz priekšu. Tad pēkšņi no dienvidiem
gaudodamas sāka pūst asas brāzmas un aiznesa kuģi atkal rietumu virzienā Mākoņi debesīs joņoja un plosījās, un kuģa īpašnieks nikni nokliedzās: - Tās sasodītās brāzmas pūš no visām pusēm reizē! Šādā laikā mūs var glābt vienīgi magvējš, valdniek.
Geds izskatījās 'sadrūmis, taču kuģis un tā ļaudis bija briesmās, tāpēc viņš izsauca burā magvēju. Kuģis tūlīt sāka gludi slīdēt uz austrumiem, un īpašnieks manāmi atplauka. Taču, kaut gan Geds nepārtrauca burvību, magvējš p;ikā-peniski atslāba un noplaka, līdz kuģis brīdi palika viļņos uz vietas ar nokārušos buru, bet visapkārt trakoja lietus un vējš. Tad ar sparīgu krakstu klīverkoks apmetās otrādi, kuģis sagriezās un ar izbiedēta kaķa lēcienu metās ziemeļu virzienā.
Geds tvēra pēc atbalsta, jo kuģis bija gandrīz sameties uz sāniem, un iesaucās: — Griez atpakaļ uz Serdu, saimniek!
Kuģa īpašnieks nolamājās un atkliedza, ka viņš to nedarīšot. - Uz kuģa ir burvis, un es esmu labākais jūrasbraucējs tirgoņu vidū, un šis ir mans drošākais kuģis — es lai grieztos atpakaļ?!
Tad kuģis atkal sametās tā, it kā ķīli būtu sagrābis atvars, un arī īpašniekam vajadzēja tverties pēc atbalsta, lai noturētos uz klāja. Geds viņam uzsauca: - Atstāj mani Serdā un brauc, kurp vēlies! Šis vējš nestājas pret tavu kuģi, bet pret rnani!
- Pret tevi - Roukas burvi?
- Vai tu nekad neesi dzirdējis par Roukas vēju, saimniek?
- Jā, tas attur ļaunos spēkus no Visgudro salas, bet kāds tam sakars ar tevi, ar pūķu dīdītāju?
- Tas pūš starp mani un manu ēnu, - Geds īsi atbildēja, ka burvim piederas, un neko vairs neteicu, kamēr kuģis straujā gaitā, vienmērīga vēja dzīts, debesīm skaidrojoties, devās pāri jūrai atpakaļ uz Serdu.
Kad Geds kāpa augšup no Serdas piestātnes kalnā, viņa sirds bija smaga un baiļu pilna. Tuvojoties ziemai, dienas kļuva arvien īsākas, un agri iestājās krēsla. Krēslai biezējot, Geda nemiers allaž auga, un šoreiz pat katrs ielas pagrieziens šķita slēpjam draudus; tikai ar lielu piepūli viņš piespieda sevi neskatīties visu laiku atpakaļ pāri plecam, lai redzētu, kas ir aiz muguras. Geds aizgāja uz Serdas Juras-namu, kur ceļotāji un tirgoņi kopā varēja ieturēt labas vietējo saimnieku sagādātas maltītes un pārnakšņot garajā zālē ar augstiem griestiem; šādu viesmīlību mēdz piedāvāt pārtikušās Iekšjūras salas.
Geds pataupīja no pusdienām gabaliņu gaļas un vēlāk, sēdēdams pie uguns, izvilināja no kapuces krokām otaku, kas tur bija slēpies visu dienu, un mēģināja piedabūt zvēriņu to apēst; viņš to glāstīja un mierinoši čukstēja: - Hoeg, hoeg, mazais, klusais... - Tomēr otaks neēda un pēc brīža atkal paslēpās Geda kabatā. Gan zvēriņa izturēšanās, gan paša Geda apātiskā nenoteiktība, gan dīvaini svešatnīgā tumsa lielās telpas kaktos ļāva nojaust, ka ēna nav tālu no viņa.
