Šai vietā neviens Gedu nepazina: te pulcējās ceļotāji no citām salām, kas nebija dzirdējuši "Dziesmu par Zvirbuļvanagu". Neviens viņu neuzrunāja. Beidzot Geds sameklēja sev lāviņu un nolikās gulēt, taču visu nakti šai augstajā zālē starp aizmigušiem svešiniekiem neaizvēra ne acu. Visu nakti viņš gudroja, kā rīkoties tālāk, kurp doties un ko darīt, taču ikvienu domu, ikvienu plānu noslāpēja drūma lik-tens priekšnojauta. Lai kādu ceļu viņš izvēlētos, uz tā var gaidīt ēna. Vienīgi Roukā viņš no tās būtu pasargāts, bet ceļu uz Rouku aizšķērso sensenie, neredzamie aizsarg-spēki, kas gādā par šis salas drošību. Tas, ka Roukas vējš tika stājies viņam pretī, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka mīklainais vajātājs ir viņam jau pavisam tuvu uz pēdām.
Šis vajātājs ir bezmiesīgs, akls pret saulesgaismu, būtne no bezgaismas, beztelpas, bezlaika valstības. Tas taustās pēc viņa cauri zemsaules dienām un pāri zemsaules jūrām un var iegūt redzamus apveidus tikai sapnī un tumsā. Tam vēl nav satvara un veidola, ko varētu apspīdēt saulesgaisma; "Houda varoņdarbā" ir vārdi: "Rītausma rada zemi un jūru, visus apveidus šķir tā no ēnas, sapni uz tumsas valstību raida." Bet, ja ēna Gedu reiz panāks, tā var izsūkt viņam visu spēku, atņemt pašu dzīvības sparu un siltumu, un gribasspēku, kas viņu virza.
Un šādu drūmu likteni Geds redzēja savā priekšā uz ikviena iespējamā ceļa. Turklāt viņš zināja, ka var tikt ar viltu virzīts tam pretī, jo ēna, tuvodamās viņam, kļūst arvien stiprāka un varbūt jau tagad ir pietiekami spēcīga, lai pavērstu ļaunus spēkus vai ļaunus cilvēkus sev vēlamā virzienā - liktu tiem rādīt viņam maldu zīmes vai uzrunāt svešinieka balsī. Kas zina, varbūt pat šonakt Šajā Jūrasnama zālē zem augstā jumta spārēm kādā kaktā guļ cilvēks, kurā iemiesojies viņa tumšais vajātājs; atradis atbalsta vietu tumšā dvēselē, tas gaida un vēro Gedu un pat šobrīd barojas no viņa vājuma, neziņas un bailēm.
Tas bija neizturami. Geds juta, ka jāpaļaujas uz aklu gadījumu un jābēg turp, kur šis gadījums viņu vedīs. Līdzko ārā bija jaušams pirmais saltais rītausmas blāvums, viņš piecēlās un zem dziestošajām zvaigznēm steigšus devās lejup uz Serdas kuģu piestātnēm, apņēmies aizceļot ar pirmo prombraucošo kuģi, kas būs ar mieru ņemt viņu līdzi. Kāda galera pašlaik uzņēma turbīneļļas kravu un saullēktā grasījās doties ceļā uz Havnoras Lielo ostu. Geds lūdza tās īpašniekam atļauju doties līdzi. Burvja zizlis uz kuģiem gandrīz vienmēr ir droša caurlaide un maksa par braucienu. Gedu labprāt pieņēma, un pēc nepilnas stundas kuģis devās ceļā. Līdz ar četrdesmit garo airu pirmo vēzienu Geda noskaņojums uzlabojās, un bunguVīboņa, kas palīdzēja airētājiem saglabāt vienādu ritmu, skanēja viņa ausīs kā drosmīga, aicinoša iņūzika.
Un tomēr Geds nezināja, ko darīs Havnorā un kurp dosies no turienes. Ziemeļu virziens bija tikpat labs un tikpat bezcerīgs kā jebkurš cits. Viņš pats bija nācis no ziemeļu puses; varbūt kāds kuģis aizvedīs viņu no Havnoras uz Gontu un viņš atkal sastaps Ogionu. Bet varbūt viņš atradīs kuģi, kas dotos līdz tālākajām Robežsalām, tik tālu, ka ēna viņu pazaudētu un pārtrauktu vajāšanu. Galvā zibēja tikai šādas neskaidras domas, taču nekāda plāna nebija, un Geds nezināja, ko vajadzētu darit. Skaidrs bija tikai viens - viņam jābēg...
Līdz nākamās dienas saullēktam četrdesmit airi bija aizvadījuši kuģi pa ziemīgo jūru vairāk nekā simt piecdesmit jūdžu tālumā no Serdas. Viņi piestāja Orimi ostā lielās Hoskas salas austrumu krastā, jo lekšjūras tirdzniecības galeras cenšas turēties piekrastes tuvumā un, kad vien iespējams, pārlaist nakti ostā. Geds izkāpa krastā, jo vēl bija gaiša diena, un kādu laiku bezmērķīgi klejoja pa ostas pilsētiņas stāvajām ielām, nogrimis dziļās, drūmās domās.
Orimi ir veca, smagnēja pilsēta, būvēta no akmens un ķieģeļiem un apjozta ar mūri, lai aizsargātos pret Hoskas salas iekšzemes nelikumīgajiem valdniekiem; ostmalas noliktavas ir gluži kā forti, un tirgoņu nocietinātajos namos iebūvēti torņi. Taču Gedam, klīstot pa ielām, šīs iespaidīgās savrupmājas šķita kā priekškari, aiz kuriem slēpjas tukšums un tumsa, bet cilvēki, kuri steidzās savās darīšanās viņam garām, likās nereālas būtnes-ēnas bez balss. Kad norietēja saule, Geds atgriezās piestātnē, un pat tur, sarkanajā gaismā un vakara vējā viņam gan jūra, gan zeme šķita krēslainas un klusas.
— Kurp tu dodies, valdniek burvi?
Kāds viņu negaidot bija uzrunājis no aizmugures. Pagriezies Geds ieraudzīja pelēkā apmetnī ģērbušos vīrieti, kuram rokā bija masīva koka nūja, taču tas nebija burvja zizlis. Kapuce slēpa svešinieka seju no sarkanās gaismas, taču Geds juta, ka neredzamās acis skatās viņam sejā. Satrūcies viņš soli atkāpās un pacēla savu īves zizli starp sevi un svešinieku.
- No kā tu baidies? - vīrietis rāmi vaicāja.
- No tā, kas man seko.
- Ak tā? Bet es neesmu tava ēna.
