Geds klusēja. Viņš saprata, ka šis cilvēks, lai kas viņš būtu, nav tas, no kā viņš baidījies: tā nebija ēna, tas nebija rēgs vai radījums, ko sauc par gebetu. Nedzīvajā klusumā un mijkrēslī, kas bija ietinis pasauli, šis svešais bija saglabājis gan balsi, gan satvaru. Vīrietis atmeta kapuci atpakaļ. Svešiniekam bija savāda, rētām izvagota galva bez matiem un grumbaina seja. Kaut gan balsī nebija dzirdamas nekādas vecuma pazīmes, viņš izskatījās vecs.
- Es tevi nepazīstu, - teica pelēki tērptais vīrietis, - un tomēr man šķiet, ka neesam satikušies nejauši. Es reiz dzirdēju stāstu par jaunu cilvēku ar rētainu seju, kurš cauri tumsai izlauzies lielā godībā un pat kļuvis valdnieks. Es nezinu, vai tas ir tavs stāsts. Bet pateikšu tev, lūk, ko: ja tev vajadzīgs zobens, ar ko atvairīt ēnas, tad dodies uz Ter-renona pili. īves koka zizlis šai vajadzībai nespēs kalpot.
Geds klausījās svešiniekā, un cerība viņā mijās ar neuzticību. Ar burvju mākslām apveltīts cilvēks agri uzzina, ka viņam reti lemtas nejaušas tikšanās - vienalga, vai tās nestu labu vai ļaunu.
- Kādā zemē atrodas Terrenona pils?
- Oskilā.
Atskanot šim vārdam, Geda acu priekšā īsu bridi iznira atmiņu aina - melns krauklis zaļā zālē iesāņus lūkojas augšup uz viņu ar aci, kas līdzīga nopulētam akmentiņam, un kaut ko saka - taču vārdi hija aizmirsti.
- Tās zemes vārdam ir tumša skaņa, - Geds teica, joprojām lūkodamies pelēki tērptajā vīrietī un cenzdamies izprast, kasViņš varētu būt. Kaut kas svešinieka izturēšanās veidā atgādināja zintnieku vai pat burvi, ar Gedu viņš runāja droši un lepni, un tomēr viņā jautās tāda kā nospiestība, kas raksturīga sirdzējam, gūsteknim vai pat vergam.
- Tu esi no Roukas, - svešais teica. - Roukas burvji allaž saklausa tumšu skaņu burvju vārdos, kas nav viņējie.
- Kas tu esi par cilvēku?
- Ceļotājs, tirgoņu starpnieks no Oskilas; esmu šeit veikala darīšanās, - atbildēja pelēki tērptais vīrietis. Kad Geds vairāk neko nejautāja, viņš klusi novēlēja jaunajam burvim labunakti un devās augšup pa šaurās ieliņas pakāpieniem, kas veda projām no ostas piestātnes.
Geds pagriezās, nesaprazdams, vai ņemt vērā šo zīmi vai ne, un paskatījās uz ziemeļiem. Sarkanā gaisma kalnu virsotnēs un virs vēja bangotās jūras strauji dzisa. Sabiezēja pelēks mijkrēslis, un pa pēdām tam sekoja tumsa.
Strauji izlēmis, Geds steigšus devās uz priekšu gar piestātnēm pie kāda zvejnieka, kurš ritināja kopā tīklus un lika tos laivā, un uzrunāja viņu: - Vai tu zini šajā ostā kādu kuģi, kas grasītos doties uz ziemeļiem - uz Semelu vai uz Enladu?
- Tur tas garais kuģis ir no Oskilas, varbūt tas piestās Enladā.
Tikpat strauji Geds devās uz zvejnieka norādīto lielo kuģi; tas bija tievs un garš kā čūska, ar sešdesmit airiem, un tā augstais, izliektais priekšgals bija izrotāts ar gliemež-vāku diskiem, airu ieliktņu pārsegi nokrāsoti sarkani, un uz katra no tiem ar melnu krāsu uzvilkta Siflas rūna. Tas izskatījās drūms un ātrs kuģis, pilnīgā braukšanas gatavībā, un visa komanda jau atradās uz klāja. Geds uzmeklēja kuģa īpašnieku un jautāja, vai tas varētu aizvest viņu uz Oskilu,
- Vai vari samaksāt?
- Es protu rīkoties ar vējiem.
- Es pats esmu iaikdaris. Vai cita nekā tev nav? Naudas necik?
Lovtomingas salinieki bija centušies samaksāt Gedam ar ziloņkaula gabaliņiem, kurus izmanto Arhipelāga tirgoņi; viņš bija paņēmis tikai desmit, kaut gan tie gribēja dot vairāk. Tos Geds tagad piedāvāja oskilietim, taču tas papurināja galvu. - Šīs ripiņas mēs nelietojam. Ja tev nav, ar ko maksāt, man nav vietas uz klāja.
— Varbūt tev vajag airētāja? Es esmu airējis galeru.
— Jā, mums divu trūkst. Nu tad ej un sameklē savu solu! — atteica kuģa īpašnieks un nelikās vairs par viņu zinis.
Tā nu Geds novietoja savu zizli un grāmatas zem airsola un uz desmit bargām ziemas dienām kļuva par ziemeļu kuģa airētāju. Viņi izbrauca no Orimi agrā rītā, un todien Gedam likās, ka viņš nekādi nespēs izturēt šo darbu līdz galam. Kreisā roka viņam bija mazliet neveikla savulaik ievainotā pleca dēļ, un airēšana Lovtomingas šaurumos nebija norūdījusi viņu garā galeras aira nesaudzīgajiem vilcieniem, vilcieniem, vilcieniem bungu rīboņas pavadībā. Katra airētāju grupa strādāja divas vai trīs stundas, un tad sekoja maiņa, bet atpūtas laiks bija tieši tik ilgs, lai Geda muskuļi kļūtu stīvi, un tad atkal vajadzēja sēsties pie airiem. Otrā diena bija vēl ļaunāka, tomēr pēc tam Geds pierada pie smagā darba un jutās labāk.
