Šajā kuģa komandā nevaldīja tāda saskaņa, kādu Geds bija iepazinis uz "Ēnas", kad pirmoreiz devās uz Rouku. Andradas un Gontas kuģu apkalpes vīri ir tirdzniecības partneri, kas darbojas kopīga mērķa labā, taču Oskilas tirgoņi par airētājiem izmanto vergus, dzimtkalpus vai algotņus, kam maksā ar nelielām zelta monētām. Zelts Oskilā ir liela vērtība. Taču tas nav draudzības stiprinātājs ne starp cilvēkiem, ne pūķiem, kuri arī to vērtē ļoti augstu. Tā kā puse šis komandas bija dzimtkalpi, kas spiesti strādāt pret savu gribu, kuģa saimnieki bija vergu uzraugi, turklāt nesaudzīgi savā lomā. Viņi nekad nepacēla pletni pret cilvēku, kurš airēja peļņas vai ceļanaudas dēļ, taču komandā, kurā daži tiek sisti, bet daži ne, nav iespējama nekāda draudzība. Geda biedri maz sarunājās savā starpā un ar viņu runāja vēl mazāk. Galvenokārt tie bija vīri no Oskilas, kas nerunāja Arhipelāga hardiešu valodā, bet paši savā dialektā; viņi bija skarbi vīri ar bālu ādas krāsu, melnām, noļukušām ūsām un taisniem matiem. Gedu viņi iesauca par Kelubu jeb sarkano. Kaut gan vīri zināja, ka Geds ir burvis, viņi pret to neizrādīja nekādu bijību, drīzāk izturējās ar piesardzīgu nepatiku. Arī Gedam pašam nebija noskaņojuma meklēt draugus. Pat sēdēdams uz airsola, iekļāvies sparīgajā vēzienu ritmā un būdams viens no sešdesmit airētājiem kuģī, kas traucas pār klajām, pelēkām jūrām, viņš jutās neaizsargāts un pakļauts briesmām. Kad vakaros kuģis piestāja svešās ostās un Geds ieritinājās savā apmetnī, lai ļautos miegam, viņš, par spīti nogurumam, sapņoja, modās un atkal sapņoja, un tie bija ļauni, murgaini sapņi, ko viņš pamodies nespēja atsaukt atmiņā, taču tie šķita gulstam pār šo kuģi un visiem kuģa ļaudīm, tā ka viņš nevienam nespēja uzticēties.
Visi Oskilas brīvie vīri nēsāja pie sāniem garu nazi, un kādu dienu, kad Geda maiņas airētāji kopā ēda pusdienas maltīti, viens no šiem vīriem vaicāja Gedam: - Vai tu esi vergs vai zvēresta lauzējs, Kelub?
- Ne viens, ne otrs.
- Kāpēc tad tev nav naža? Vai baidies cīnīties? - ņirdzīgi noprasīja vīrs, kuru sauca par Skiorhu.
-Nē.
- Vai tavs šunelis cīnās tavā vietā?
- Tas ir otaks, - teica cits vīrs, kurš klausījās viņu sarunā.
- Nevis suns, bet otaks. -* Viņš kaut ko piebilda oskiliešu valodā,.un Skiorhs, nikni pablenzis, aizgriezās. Pirms viņš novērsās, Geds pamanīja viņa sejā pārmaiņu, kaut kādu dīvainu vaibstu pārbīdi - it kā šo vīru īsu brīdi būtu izmantojis kāds cits, pa viņa acīm iesāņus paglūnēdams Gedā. Tomēr nākamajā brīdī Geds atkal redzēja Skiorhu vaigu vaigā, un viņš izskatījās tāds pats kā vienmēr, tāpēc Geds sev apgalvoja, ka redzējis tikai pats savas bailes, savas Šausmas, kas atspoguļojušās otra cilvēka acīs. Bet naktī, ko viņi pavadīja Esenas ostā, Geds atkal sapņoja, un viņa sapņos staigāja Skiorhs. Pēc tam Geds centās pēc iespējas vairīties no šī vīra, un šķita, ka arī Skiorhs vairās no viņa; turpmāk abi vairs nepārmija neviena vārda.
Aizmugurē, agrīnas ziemas dūmakā tinušās, uz dienvidiem aizslīdēja Havnoras sniegotās kalnu virsotnes. Viņi aizīrās garām Ea jūras šaurumam, kur sensenos laikos noslīka Elfarana, un pabrauca garām Enladai. Divas dienas kuģis uzkavējās Berilas, Ziloņkaula pilsētas, ostā, kas balta pacēlās virs līča rietumos no mītiem apvītās Enladas. Visās ostās, kur viņi piestāja, apkalpei vajadzēja palikt uz kuģa, un nevienam netika ļauts spert kāju krastā. Un, kad debesīs pacēlās sarkana saule, kuģis devās uz Oskilas jūru, iepeldēdams ziemeļaustrumu vējos, kas neiegrožoti brāzmo pāri plašajiem Ziemeļu Robežjūru ūdeņiem. Šķērsojuši šo nemierīgo jūru, viņi otrajā dienā pēc izbraukšanas no Berilas veiksmīgi nogādāja kravu austrumu Oskilas tirdzniecības pilsētas Nešumas ostā.
Geds redzēja zemu vēja un lietus kapātu piekrasti, pelēku pilsētu, kas itin kā pieplakusi slēpās aiz garajiem akmens moliem, un aiz tās kailus kalnus zem sniega mākoņu aptumšotām debesīm. Saules apmirdzētā Iekšjūra bija palikusi tālu aiz muguras.
Uz klāja ieradās Nešumas jūrasģildes krāvēji, lai nogādātu krastā kravu - zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, smalkus zīdus, dienvidu gobelēnus un citas vērtīgas lietas, ko iecienījuši Oskilas dižciltīgie, - un apkalpes brivcilvēki tika atlaisti. Geds vienu no tiem apturēja, lai pavaicātu ceļu; līdz šim neuzticība pret visiem apkārtējiem bija liegusi viņam runāt par savu ceļamērķi, bet tagad, nokļuvis viens svešā zemē, viņš bija spiests meklēt palīdzību. Vīrietis nepacietīgi atmeta, ka nezinot, un devās tālāk, bet jautājumu dzirdēja Skiorhs un pārvaicāja: -Terrenonapils? Tā atrodas Keksemta tīreļos. Es eju uz to pusi.
