Skiorha sabiedrību Geds nebūtu labprāt izvēlējies, bet, tā kā viņš nezināja ne vietējo valodu, ne ceļu, izvēles nebija. Geds nodomāja, ka tam nav lielas nozīmes, jo ne jau savas gribas dēļ viņš ir nokļuvis šeit. Liktenis viņu ir atdzinis šurp un turpina dzīt tālāk. Viņš pārvilka pāri galvai kapuci, paņēma zizli un somu un sekoja oskiliedm cauri pilsētas ielām un augšup sniegotajos kalnos. Mazais otaks netupēja viņam uz pleca, bet slēpās zem apmetņa aitādas tunikas kabatā, kā allaž mēdza darīt aukstā laikā. Kalni pārtapa drūmos, viļņotos tīreļos, kas sniedzās, cik tālu vien acs spēja saskatīt. Vīri gāja klusēdami, un pār visu plašo apkārtni gūlās ziemas klusums.
— Cik tālu jāiet? — Geds jautāja, kad abi bija nogājuši vairākas jūdzes, jo nekur nebija redzams ne ciemats, ne māja un viņš sāka domāt, ka līdzi nav nekāda ēdamā. Skiorhs mirkli pagrieza galvu uz viņa pusi, tad uzvilka kapuci augstāk un atbildēja: - Nav tālu.
Tā bija neglīta, bāla, raupja un cietsirdīga seja, taču no cilvēka Geds nebaidījās; tiesa, viņš būtu varējis baidīties no tā, kurp šāds cilvēks viņu aizvedīs. Viņš pamāja ar galvu, un abi devās tālāk. Ceļš bija tikai šaura švīkžf plānā sniega un kailo krūmu tuksnesī. Laiku pa laikam to šķērsoja vai no tā nošķīrās citas takas. Tagad, kad Nešumas skursteņu dūmi bija paslēpušies aiz kalniem un apkārt biezēja pēcpusdienas krēsla, nebija vairs nekādu zīmju, kurp un no kurienes viņi iet. Tikai vējš visu laiku pūta no austrumiem. Pēc vairāku stundu gājiena Gedam likās, ka tālu ziemeļ-
rietumu kalnos, kurp veda viņu ceļš, pret debesīm iezīmējas niecīga svītra, līdzīga baltam zobam. Taču īsās dienas gaisma dzisa, un nākamajā ceļa kāpumā Šis ceļrādis — koks, tornis vai kaut kas cits — nebija saskatāms skaidrāk nekā iepriekš.
— Vai mēs ejam turp? — viņš jautāja, pastiepdams roku.
Skiorhs neatbildēja, bet smagi soļoja uz priekšu, ietinies rupjajā apmetnī ar oskiliešu smailo kažokādas kapuci. Geds sekoja viņam pa pēdām. Viņi bija nogājuši tālu ceļu, un vienmuļais soļu ritums, kā arī uz kuģa pavadīto grūto, garo dienu un nakšu gurdums darīja Gedu miegainu. Viņam sāka likties, ka viņš mūžīgi tā ir soļojis un soļos blakus šim klusajam gājējam pa Šo kluso, tumstošo zemi. Piesardzība un mērķtiecība viņā bija iemigusi. Geds gāja kā ilgā, garā sapnī, kam nav galamērķa.
Otaks viņa kabatā sakustējās, un reizē ar to ari Gedā pamodās un sakustējās neskaidras bailes. Viņš piespieda sevi ierunāties: - Tuvojas tumsa un sniegs. Cik vēl tālu, Skiorh?
Pēc klusuma brīža ceļabiedrs nepagriezdamies atbildēja: - Nav tālu.
Taču viņa balss neskanēja kā cilvēka balss — drīzāk tā bija rupja bezlūpu radījuma balss, kad tas mēģina runāt.
Geds apstājās. Visapkārt pletās kaili kalni un vēla vakara krēsla. Gaisā virpuļoja retas sniega pārslas. - Skiorh! - viņš iesaucās, un pavadonis apstājās un pagriezās pret viņu. Zem smailās kapuces nebija sejas.
Iekams Geds paguva izteikt burvības vārdus vai izsaukt spēku, gebets savā rupjajā balsī iesaucās: — Ged!
Tagad jaunais cilvēks vairs nevarēja ņemt palīgā pārvērtību mākslu - viņš bija iesprostots savas īstenās būtnes čaulā un palika bezspēcīgs gebeta priekšā. Arī izsaukt palīgu viņš šajā svešajā zemē nevarēja, jo nekas un neviens viņam te nebija pazīstams un sauciens paliktu bez atbildes. Geds stāvēja viens, un no pretinieka viņu šķira tikai īves koka zizlis labajā rokā.
Tas, kas bija aprijis Skiorha pratu un iemājojis viņa ķermeni, lika šim ķermenim spert soli uz Geda pusi, un rokas taustīdamās izstiepās viņam pretī. Niknums un Šausmas kā viesulis uzbangoja Gedā, un viņa zizlis svelpdams nokrita uz kapuces, kas slēpa ēnas seju. No sparīgā trieciena kapuce un apmetnis sabruka gandrīz līdz zemei, it kā to iekšienē būtu tikai gaiss, bet nākamajā brīdī locīdamies un raustīdamies atkal slējās augšā. Gebeta ķermenim īstais saturs ir iztukšots, un tas ir līdzīgs čaulai vai garaiņu mākonim cilvēka izskatā - neīsta miesa, kas sedz īstu ēnu. Raustīdamās un viļņodamās kā spēcīga vēja pūsta, ēna izpleta rokas un tuvojās Gedam, cenzdamās viņu sagrābt tāpat, kā bija sagrābusi toreiz, Roukas pakalnā, un, ja tas izdotos, tā nomestu Skiorha apvalku un ieietu Gedā, apritu viņu no iekšpuses, pārņemtu viņu savā varā - un tieši tāds bija ļaunā, mīklainā spēka mērķis. Geds vēlreiz sita ar savu smago, kūpošo zizli, atvairīdams uzbrucēju, bet tas tuvojās atkal, un Geds sita atkal, tad nometa zemē kvēlošo un gruzdošo zizli, kas bija apdedzinājis viņa plaukstu, un atkāpās. Nākamajā brīdī viņš pagriezās un metās bēgt.
Viņš skrēja, un gebets sekoja soļa attālumā, nespēdams viņu notvert, bet ari neatpalikdams. Geds ne reizes neatskatījās atpakaļ. Viņš skrēja un skrēja cauri krēslainajam plašumam, kas nesolīja nekādu patvērumu. Gebets vēlreiz savā piesmakušajā, svelpjošajā balsī izsauca viņa vārdu, taču tādējādi rēgs bija varējis laupīt tikai viņa burvja spējas, bet ne fizisko spēku un nevarēja piespiest viņu apstāties. Geds skrēja tālāk.
