Tumsa sabiezēja ap vajātāju un vajāto, un smalks sniegs savērpās pāri takai, kuru Geds vairs nevarēja saredzēt. Asinis dunēja viņam galvā, elpa dedzināja krūtis, un viņš vairs pat neskrēja, tikai klupdams streipuļoja uz priekšu; un tomēr nenogurdināmais vajātājs, šķiet, nespēja viņu notvert un visu laiku palika soli aiz muguras. Tas bija sācis kaut ko čukstēt un murmināt, saukt Gedu pie sevis, un Geds tagad zināja, ka šie čuksti skanējuši viņam ausīs visu mūžu pie paša dzirdamības sliekšņa, bet tagad viņš tos dzirdēja skaidri un zināja, ka jāpadodas, jāpakļaujas, jāapstājas. Un tomēr Geds lauzās uz priekšu, cīnīdamies augšup pa garu, krēslainu piekalni. Viņam likās, ka priekšā pazib kāda gaisma un kaut kur virs viņa atskan aicinoša balss: - Šurp! Šurp!
Geds mēģināja atsaukties, taču viņa balss neklausīja. Bālā gaisma kļuva skaidri saskatāma: tā mirdzēja no vārtiem, kas slējās viņa priekšā; sienas viņš neredzēja, bet vārtus saskatīja pavisam skaidri. Tos ieraudzījis, Geds mirkli apstājās, un gebets sagrāba viņa apmetni; rēga rokas taustījās Gedam gar sāniem, mēģinādamas aptvert viņu no mugurpuses. Ar pēdējiem spēkiem Geds metās cauri blāvi apgaismotajai ailei. Viņš mēģināja pagriezties, lai aizvērtu vārtus aiz sevis, nosprostojot gebetam ceļu, bet nespēja vairs noturēties kājās. Geds sagrīļojās un tvēra pēc atbalsta. Gaisma acu priekšā sāka šūpoties un virmot. Geds juta, ka krīt, un jau kritienā apjauta, ka top satverts, taču galēji izmocītā apziņa aizslīdēja no viņa un pagaisa tumsā.
Geds pamodās un ilgu laiku apjauta vienīgi to, ka šī pamošanās ir patīkama, jo viņš vairs nebija cerējis pamosties; patīkami bija arī ieraudzīt visapkārt gaismu -īstu, skaidru dienasgaismu. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš peldētu šajā gaismā vai šūpotos laivā ļoti mierīgos ūdeņos. Beidzot Geds aptvēra, ka atrodas gultā, taču tādā gultā viņš nekad nebija gulējis. To turēja kopā četri augsti, grebti stabi, un matrača vietā bija liels, dūnām pildīts zīda maiss — tieši tas bija izraisījis peldēšanas sajūtu —, un visam pāri karājās koši sarkani aizkari, neļaudami piekļūt nevienai vēja pūsmai. Divās malās aizkari bija atvilkti un atsieti, un Geds redzēja istabu ar akmens sienām un akmens grīdu. Pa trim augstiem logiem viņš rēnajā ziemas saulē varēja saskatīt kailu, brūnganu tīreli, ko vietvietām izraibināja sniega laukumi. Istaba acīmredzot atradās augstu virs zemes, jo no tās varēja pārredzēt plašu apkārtni.
Dūnām pildītais atlasa pārsegs noslīdēja malā, Gedam pieceļoties sēdus, un viņš ieraudzīja, ka ir ģērbts kā augstmanis zīda tunikā un sudrabotā apmetnī. Uz krēsla līdzās gultai viņu gaidīja ādas zābaki un apmetnis ar kažokādas apmali. Geds brīdi sēdēja nekustīgs un apdullis, kā burvības varā būdams, tad piecēlās un sniedzās pēc sava zižļa. Taču zižļa nebija.
Kaut gan viņa labā roka bija ieziesta ar dziedējošu balzamu un pārsieta, viņš redzēja, ka plaukstu un pirkstus klāj apdegumi. Nākamajā brīdī viņš sajuta sāpes rokā un smeldzi visā ķermenī.
Geds atkal bridi stāvēja nekustēdamies. Tad viņš klusā, bezcerīgā balsī iesaucās: - Hoeg, hoeg... - Jo pazudis bija ari mazais, sparīgais, uzticamais radījums, klusā būtne ar radniecīgo dvēseli, kas reiz atveda viņu atpakaļ no nāves valstības. Vai zvēriņš bija pie viņa pagājušā naktī, bēgšanas laikā? Un vai tas notika pagājušā naktī vai varbūt pirms daudzām naktīm? Geds nezināja. Viņa domās viss bija saplūdis neskaidrā jūklī: gebets, degošais zizlis, bēgšana, čuksti, vārti. Neko no tā visa viņš nespēja atcerēties pietiekami skaidri. Un nekas nebija skaidrs ari tagad. Geds vēlreiz nočukstēja sava mīluļa vārdu, bet uz atbildi necerēja, un viņa acīs sakāpa asaras.
Kaut kur tālumā ieskanējās pakluss zvans. Tīkami šķindēdams, tam tepat netālu atsaucās otrs. Aizmugures sienā atvērās durvis, un istabā ienāca kāda sieviete. — Sveicināts, Zvirbuļvanag! - viņa smaidīdama teica.
Sieviete bija jauna un slaida, ģērbusies baltā, sudrabotā tērpā, ar sudrabotu tīkliņu virs melnajiem matiem, kas kā tumši viļņi krita lejup pār pleciem.
Geds stīvi palocījās.
-Tu droši vien mani neatceries?
— Nē, kundze.
Skaistu sievieti, kas tērpusies atbilstoši savam skaistumam, Geds bija redzējis tikai vienu reizi mūžā: tā bija O valdniece, kura kopā ar savu valdnieku reiz bija ieradusies Roukā uz Saules Atgriešanās svētkiem. Viņa bija izskatījusies kā sīka, spoža sveces liesma, bet šī sieviete dnzāk atgādināja baltu, jaunu mēnesi.
- Tā jau es domāju, - viņa smaidīdama teica. - Bet, kaut gan tu esi aizmāršīgs, tu tapsi uzņemts kā vecs draugs.
- Kas šī ir par vietu? — Geds jautāja, joprojām stāvēdams kā sastindzis un runādams ar pūlēm. Viņš juta, ka ir grūti runāt ar šo sievieti un grūti novērst skatienu no viņas. Greznās drānas, kurās viņš bija ietērpts, šķita svešas, akmens grīda zem kājām nepazīstama, un pat gaiss, ko viņš elpoja, svešāds; tas vairs nebija viņš pats, tas nebija agrākais Geds.
