- Šo cietoksni sauc par Terrenona pili. Mans kungs, kuru sauc Benderesks, pārvalda šo zemi no Keksemta tīreļiem ziemeļos līdz Osa kalniem, un viņa rīcībā ir dārgakmens, kuru sauc par Terrenonu. Bet mani pašu šeit, Os-kilā, sauc par Serretu - viņu valodā tas nozīmē "sudrabs". Un tevi, kā man zināms, reizēm dēvē par Zvirbuļvanagu, un tu kļuvi par burvi Visgudro salā.
Geds paskatījās lejup uz savu apdedzināto roku un pēc brīža teica: - Es nezinu, kas es esmu. Kādreiz man bija burvja spēks. Šķiet, ka tagad esmu to zaudējis.
- Nē! Tu to neesi zaudējis, un, ja esi, tad vienīgi tālab, lai atgūtu desmitkārtīgi. Šeit tu esi drošībā no tā spēka, kas tevi atdzina šurp, mans draugs. Ap šo tomi slejas varenas sienas, un ne visas no tām ir būvētas no akmens. Šeit tu varēsi atpūsties un atkal atgūt savu spēku. Iespējams arī, ka tu šeit iegūsi citādu spēku un citādu zizli, kas tavā rokā nesadegs pelnos. Ļauns ceļš var novest ari pie laba mērķa. Nāc tagad man līdzi un ļauj, lai tev izrādu mūsu valstību!
Sievietes balss skanēja tik jauki, ka Geds gandrīz neuztvēra vārdus un pakļāvās Šīs balss aicinājumam vien. Viņš devās sievietei līdzi.
Viņa istaba patiešām atradās augstu tornī, kas līdzīgi asam zobam slējās gaisā no kalna virsotnes. Geds sekoja Serretai lejup pa spirālveidīgām marmora kāpnēm, cauri krāšņām istabām un zālēm, garām augstiem logiem, kuri pavēra skatu uz ziemeļiem, rietumiem, dienvidiem un austrumiem, atsegdami acij zemus, brūnganus pakalnus, kas vienveidīgi un kaili, bez mājām un kokiem stiepās līdz pat apvārsnim zem dzidri saulainajām ziemas debesīm. Vienīgi tālu ziemeļos uz zilā debesu fona asi iezīmējās nelielas, baltas virsotnes, un dienvidu pusē varēja noģist, ka tālumā mirgo jūra.
Kalpi atvēra Gedam un sievietei durvis, paši pakāpdamies sānis; tie visi bija oskilieši, bāli un skarbi vīri. Ari Serretas āda bija gaiša, bet atšķirībā no pārējiem viņa labi prata hardiešu valodu, un Gedam pat brīžiem šķita, ka viņš dzird tajā Gontas akcentu. Vēlāk viņa aizveda Gedu pie sava vīra Bendereska, Teirenona pils valdnieka. Benderesks bija trīskārt vecāks par Serretu, bāls un kaulains vīrs aizplīvurotām acīm; viņš apsveica Gedu ar dzedru pieklājību un aicināja būt viņu viesim tik ilgi, cik viņš to vēlētos. Vairāk viņam gandrīz nekas nebija sakāms, un viņš neiztaujāja Gedu nedz par ceļojumu, nedz par ienaidnieku, kas tika viņu vajājis līdz šī cietokšņa vārtiem; ari valdniece Serreta nebija par to taujājusi.
Tas likās savādi, taču tikpat savāda bija visa šī vieta un viņa uzturēšanās tajā. Geda prāts joprojām bija diezgan miglains. Notikumu jēga palika viņam neizprotama. Viņš nokļuvis šajā cietokšņa tornī aiz nejaušības, un tomēr šī nejaušība Šķiet daļa no iepriekšnolemta plāna... vai varbūt viņš nonācis te pēc iepriekšnolemta plāna un tomēr šis plāns īstenojies tikai nejaušības rezultātā? Viņš bija devies uz ziemeļiem, kāds svešinieks Orimi tika ieteicis meklēt šeit palīdzību, krastā gaidīja oskiliešu kuģis, Skiorhs kļuva par viņa pavadoni. Cik liela daļa šajās norisēs bija vajātājas ēnas rokudarbs? Vai varbūt tāda nemaz nebija; varbūt gan vajātāju, gan vajāto šurp atveda kāds cits spēks - varbūt viņš, Geds, sekoja šim spēkam, bet ēna sekoja viņam un atbilstošā brīdī sagrāba Skiorbu, padarīdama to par savu ieroci? Visdrīzāk noticis tieši tā, jo ēnai Terrenona pilī, kā sacīja Serreta, nav iespējams iekļūt. Kopš pamošanās torņa istabā Geds nebija jutis nekādu draudīgu zīmju, kas liecinātu par tās tuvumu. Bet kas tad īsti atvedis viņu šurp? Jo šādā vietā cilvēks nemēdz nokļūt nejauši - to Geds sāka apjaust pat savā notrulušajā prātā. Nekādi citi svešinieki šiem vārtiem nemēdza tuvoties. Tornis slējās savrup, tālu no apdzīvotām vietām, pavērsis muguru pret Nešumu, kas bija pati tuvākā pilsēta. Neviens nenāca uz šo cietoksni, neviens no tā negāja projām. Tā logi raudzījās tuksnesīgos, neapdzīvotos klajumos.
