Dienu pēc dienas Geds raudzījās ārā pa šiem logiem, uzturēdamies viens savā augstajā torņistabā un juzdamies apdullis, nelaimīgs un nosalis. Tomī vienmēr valdīja aukstums, par spīti daudzajiem paklājiem, sienu gobelēniem, bagātīgajiem apģērbiem ar kažokādas apdari un lielajiem marmora kamīniem. Tas bija aukstums, kas iekožas kaulos līdz pat smadzenēm un nav vairs aizdzenams. Turklāt Geda sirdi māca ari kauna saltums, kas nebija aizdzenams - tas dzēla ikreiz, kad viņš atcerējās, kā tika sastapies ar ienaidnieku, kā tika sakauts un kā metās bēgt. Domās viņš redzēja visus Roukas maģistrus un to vidū arhimagu Genšeru ar sarauktu pieri; staip tiem bija ari Nemmerls, Ogions un pat Zintniece, kas tika iemācījusi viņam pirmās burvestības; visi tie lūkojās viņā, un viņš saprata, ka ir pievīlis savu skolotāju uzticību. Viņš mēģināja aizbildināties, teikdams: "Ja es nebūtu bēdzis, ēna būtu ienākusi manī; tā bija jau ieguvusi visu Skiorha spēku un daļu no manējā, un es nevarēju to uzveikt: tā zināja manu vārdu. Man vajadzēja bēgt! Burvis - gebets būtu briesmīgs spēks ļaunuma un iznīcības pusē. Man vajadzēja bēgt!" Bet neviens no viņa iedomātajiem klausītājiem neatbildēja. Un Geds lūkojās, kā sniega pārslas nemitīgi krīt lejā aiz loga pār tukšajiem līdzenumiem, un juta, kā trulais saltums iekšā aug un briest, līdz viņš nespēja just vairs neko citu kā vienīgi bezgalīgu gurdumu.
Šīs nožēlojamās sajūtas dēļ Geds daudzas dienas pavadīja pilnīgā savrupībā. Ari tajās reizēs, kad viņš nokāpa lejā no savas istabas, viņš bija mazrunīgs un jutās sasaistīts. Daiļā cietokšņa valdniece mulsināja viņa prātu, un šai bagātajā, greznajā, rūpīgi iekārtotajā cietoksnī viņš skaidri izjuta, ka ir dzimis kazu gans un tāds arī paliks.
Redzēdami, ka Geds grib būt viens, cietokšņa ļaudis lika viņu mierā, un, kad viņš vairs nespēja paciest savas smagās domas un vērot krītošo sniegu, palaikam kādā no lejas zālēm viņi tikās ar Serretu un kavējās sarunās starp greznajām, gobelēniem klātajām sienām pie spoži degoša kamīna. Cietokšņa valdniece nebija jautra no dabas un nekad nesmējās, taču bieži smaidīja un gandrīz ar smaidu vien lika Gedam justies brīvi. Būdams kopā ar viņu, Geds sāka piemirst savu stingumu un kaunu. Drīz vien viņi sāka satikties ik dienas un pie kamīna vai augstā torņa loga kavēt laiku garās, rāmās, maznozīmīgās sarunās, sēdēdami gabaliņu tālāk no Serretas kalponēm, kuras vienmēr pavadīja savu valdnieci.
Vecais valdnieks lielāko daļu laika kavējās savās istabās un tikai no rītiem izgāja kādā no cietokšņa iekšējiem sniegotajiem pagalmiem; tur viņš staigāja turp atpakaļ kā vecs zintnieks pēc burvestībās aizvadītas nakts. Piebiedrojies Gedam un Serretai pie vakariņu galda, viņš sēdēja klusēdams un palaikam pārlaida savai jaunajai sievai bargu, īpašniecisku skatienu. Tad Gedam kļuva Serretas žēl. Viņa bija kā balts, sagūstīts briedis, kā balts putns, k;un apcirpti spārni, kā sudraba gredzens uz vecā vīra pirksta. Viņa bija viens no Bendereska mantnīcas dārgumiem. Kad cietokšņa valdnieks devās projām, Geds palika pie Serretas un mēģi-nāja kliedēt viņas vientulību tāpat, kā to bija dalījusi viņa, palīdzēdama Gedam.
- Kas tas ir par dārgakmeni, kura vārdā saucas jūsu pils? — Geds viņai jautāja, kad abi sēdēja pie iztukšotajiem zelta Šķīvjiem un zelta kausiem kokgriezumiem rotātajā, sveču apgaismotajā ēdamzālē.
- Vai tu neesi par to dzirdējis? Tas ir ļoti slavens akmens. *
-Neesmu. Zinu tikai to, ka Oskilas valdniekiem piederot izcili dārgumi.
- Bet šis dārgakmens pārspēj tos visus. Vai tu vēlies to redzēt?
Serreta pasmaidīja ar zobgalības un pārgalvības izteiksmi sejā, it kā drusku baidīdamās no tā, ko grasās darīt, un, izvedusi jauno cilvēku no zāles, pa šauriem gaiteņiem noveda viņu lejā līdz torņa pamatnei un vēl dziļāk pazemē, kur Geds ieraudzīja aizslēgtas durvis. Serreta tās atslēdza ar sudraba atslēgu, vēlreiz palūkodamās Gedā ar tādu pašu smaidu, kas itin kā izaicināja, pārbaudīja viņa drosmi. Aiz durvīm stiepās šaurs gaitenis, un tā galā atklājās otras durvis, kuras Serreta atslēdza ar zelta atslēgu; aiz tām bija vēl trešās durvis, kuras viņa atslēdza ar kādu no Lielajiem Atdarīšanas vārdiem. Aiz šīm pēdējām durvīm svece apgaismoja nelielu, cietuma cellei līdzīgu istabiņu; tā bija tukša, un tās grīda, sienas un griesti bija no raupja akmens.
- Vai tu to redzi? - Serreta jautāja.
