Geds aplaida istabai skatienu, un burvja trenētā acs ievēroja vienu no akmeņiem, kas veidojagridu. Tas bija tikpat raupjš un mikls kā visi citi - masīvs, neaptēsts bruģakmens, taču Geds sajuta tā spēku, itin kā akmens būtu viņu skaļi uzrunājis. Elpa iestrēga viņam kaklā, un uz mirkli viscaur pārņēma nelabums. Tas bija torņa pamatakmens. Te bija visa centrs, un te valdīja aukstums, stindzinošs aukstums; šo mazo telpu nekas nevarētu sasildīt. Geda priekšā atradās kaut kas ļoti sens: neaptēstajā akmenī bija ieslodzīts vecs un ļauns gars. Viņš neteica Serretai ne jā, ne nē, tikai stāvēja kā sastindzis, un pēc brīža viņa, pametusi uz Gedu ašu, ziņkāru skatienu, norādīja uz akmeni. - Tas ir Terrenons. Vai kāds brīnums, ka mēs glabājam tik dārgu akmeni ieslēgtu visdziļākajā mantnīcas istabā?
Geds joprojām neatbildēja, tikai nekustīgi stāvēja, sasprindzis piesardzībā. Iespējams, ka Serreta viņu pārbauda... tomēr Geds nosprieda, ka viņa neapjauš akmens dabu, ja jau runā par to tik nebēdīgi un viegli. Viņa nezina pietiekami daudz, lai baidītos no tā. - Pastāsti, kāds ir tā spēks! - Geds beidzot teica.
- Tas tika radīts, pirms Segojs no Atklātās jūras izcēla pasaules salas. Tas tika radīts tad, kad tika radīta pati pasaule, un pastāvēs līdz pasaules pēdējai dienai. Laiks tam neko nenozīmē. Ja tu uzliksi uz tā roku un uzdosi jautājumu, tas tev atbildēs saskaņā ar to spēku, kāds ir tevī. Tam ir balss - ja vien tu proti klausīties. Tas stāsta par to, kas bijis, ir un būs. Tas stāstīja par tavu atnākšanu jau ilgi pirms tās dienas, kad tu spēri kāju uz šīs salas. Vai gribi uzdot tam kādu jautājumu?
-Nē.
- Tas tev atbildēs.
- Man nav jautājuma, ko es gribētu tam uzdot.
- Tas tev varētu pateikt, - Serreta sacīja savā maigajā balsī, - kā tu pieveiksi savu ienaidnieku.
Geds stāvēja kā pārakmeņojies.
- Vai tu baidies no šī akmens? - viņa vaicāja, it kā negribēdama tam ticēt, un Geds atbildēja: - Jā.
Telpas stindzinošajā aukstumā un klusumā, starp daudzajām burvības un akmens sienām, savas vienīgās sveces gaismā Serreta vēlreiz paskatījās uz Gedu ar savādu mirdzumu acis. - Nē, Zvirbuļvanag, - viņa teica, - tu nebaidies.
- Bet es nerunāšu ar šo garu, - Geds atbildēja un, paskatījies Serretai tieši sejā, drosmīgi un nopietni piebilda:
- Mana kundze, tas gars ir ieslēgts akmenī, un akmens ir aizslēgts ar aizdarišanas burvību, spēka vārdiem un zīmog-zintīm un noglabāts aiz trejām cietokšņa sienām tuksnesīgas zemes vidū nevis tāpēc, ka būtu ‘dārgs, bet tāpēc, ka spēj
nodarīt lielu ļaunumu. Es nezinu, ko tev par to stāstīja, kad tu ieradies šeit. Bet tev, kas esi dk jauna un cēlsirdīga, nekad nevajag aizskart šo akmeni vai pat skatīties uz to. Tas tev nedarīs labu.
— Es jau esmu to aizskārusi. Esmu runājusi ar to un dzirdējusi tā atbildes. Tas man neko nav nodarījis.
Viņa aizgriezās, un abi devās ārā pa daudzajām durvīm un gaiteņiem, līdz plato torņa kāpņu lāpu gaismā Serreta nopūta sveci. Viņi šķīrās, pārmijuši tikai nedaudzus vārdus.
Tonakt Geds gulēja maz. Šoreiz viņa miegu netraucēja doma par ēnu - to bija gandrīz atspiedusi malā cita doma, cits redzes tēls, kas nemitīgi atgriezās pie viņa: akmens, uz kura celts šis tornis, un viņam pievērstā Serretas seja, mirdzoša un apēnota sveces gaismā. Atkal un atkal Geds juta viņas skatienu un mēģināja izprast, kāda izteiksme tika parādījusies viņas acīs, kad viņš atteicās pieskarties akmenim, - nicinājums vai aizvainojums? Kad beidzot viņš laidās miegā, gultas zīda palagi šķita auksti kā Iedus, un pēc kāda laika viņš atkal pamodās tumsā, domādams par akmeni un Serretas acīm.
Nākamajā dienā Geds sastapa Serretu izliektajā pelēka marmora zālē, kuru šobrīd apgaismoja rietošā saule un kurā viņa bieži pavadīja pēcpusdienu, kavēdamās spēlēs vai auzdama kopā ar savām kalponēm. Viņš teica: - Valdniece Serreta, es tevi aizvainoju. Man ļoti žēl!
- Nē, - viņa domīgi atbildēja un apkārtoja: - Nē... -Viņa aizsūtīja kalpones projām un, kad abi bija palikuši divatā, pagriezās pret Gedu. - Mans viesi, mans draugs, -viņa teica, - tavs skatiens ir ļoti ass, bet varbūt tu neredzi visu, kas ieraugāms. Gontā un Roukā māca lielas burvju gudrības. Bet šeit ir Oskila, Kraukļu zeme, šī nav hardiešu zeme, un magi to nedz pārvalda, nedz pārzina. Šeit gadās notikumi, ko neapspriež dienvidu viedie vīri, un šeit ir lietas, kas nav minētas Vārdu sarakstos. Cilvēks baidās notā, ko
nepazīst. Bet tev šeit, Terrenona pilī, nav no kā baidīties. Cilvēkam, kurš vājāks par tevi, patiešām būtu iemesls bailēm. Bet tev ne. Tev daba devusi spēku valdīt pār to, kas atrodas aizslēgtajā istabā. To es zinu. Tieši tāpēc tu tagad esi šeit.
— Es nesaprotu.
- Tas ir tāpēc, ka mans valdnieks Benderesks nav bijis ar tevi pilnīgi atklāts. Turpretī es būšu atklāta. Nāc, apsēdies šeit!
