Geds apsēdās viņai blakus uz zemās, spilveniem izliktās loga apmales. Rietošās saules stari slīpi strāvoja istabā, dāsni apveltīdami viņus ar spožumu, kurā nebija siltuma; tīreļi lejā jau tinās krēslā; iepriekšējās nakts sniegs nebija nokusis un klāja zemi kā pelēcīgi balts līķauts.
Serreta tagad runāja ļoti maigi un klusi. — Benderesks ir Terrenona valdnieks un mantinieks, bet viņš nevar akmeni izmantot, nevar pilnīgi pakļaut to savai gribai. To nevaru ari es—ne viena, ne kopā ar viņu. Ne viņam, ne man nepietiek prasmes un spēka. Tev piemīt abi.
Kā tu to zini?
—No paša akmens! Es jau tev teicu, ka tas pastāstīja par tavu gaidāmo ierašanos. Tas pazīst savu saimnieku. Tas tevi ir gaidījis. Jau pirms tavas dzimšanas tas gaidīja tevi - vienīgo, kas spēs pār to valdīt. Un tam, kurš spēs likt Terre-nonam atbildēt uz saviem jautājumiem, tam, kurš liks akmenim rīkoties pēc savas gribas, būs spēks un vara pašam pār savu likteni: spēks satriekt jebkuru ienaidnieku, vai tas būtu mirstīgais vai aizsaules gars; tas iemantos tādu gaišredzību, zināšanas, bagātību, autoritāti un burvja spējas, ar ko nevar mēroties pat arhimags! Tavā ziņā ir tikai vēlēties - vienalga, vai tas būtu daudz vai maz.
Un atkal viņa pacēla savas neparastās, mirdzošās acis pret Gedu, un šis skatiens skāra viņu tik dziļi, ka viņš nodrebēja kā saltas elpas skaits. Tomēr Serretas sejā jautās bailes - lt kā viņa meklētu Geda palīdzību, bet būtu par lepnu, lai to lūgtu. Geds jutās apmulsis. Runādama Serreta bija uzlikusi savu plaukstu uz viņējās; tās pieskāriens bija viegls, un tā izskatījās šaura un balta uz viņa tumšās, spēcīgās plaukstas. Geds lūdzoši teica: - Serreta! Man nav tāda spēka, kā tu domā, - to, kas man bija, es aizmetu projām. Es tev nevaru palīdzēt, tev nebūs no manis labuma. Bet vienu es zinu: Senie Zemes spēki nav izmantojami cilvēkam. Tie nekad netika nodoti mūsu rokās, un mūsu rokās tie dara vienīgi postu. Nelāgi līdzekļi ved pie nelāga gala. Es tiku nevis atvests, bet atdzīts šurp, un tas spēks, kas mani atdzina, cenšas mani pazudināt. Es tev nevaru palīdzēt
- Tas, kurš aizmet prom savu spēku, reizēm iegūst vēl lielāku spēku, - Serreta smaidīdama teica, it kā Geda bailes un raizes būtu bērnišķīgi untumi. — Varbūt es zinu vairāk par to, kas tevi atveda šurp. Vai kāds vīrs tevi neuzrunāja Orimi ielās? Tas bija sūtnis, Terrenona kalps. Kādreiz viņš pats bija burvis, bet aizmeta savu zizli, lai kalpotu daudz varenākam spēkam par jebkura maga spēku. Un tu atbrauci uz Oskilu un tīrelī mēģināji pieveikt ēnu ar savu koka zizli; mēs gandrīz vairs nespējām tevi glābt, jo tas, kas tev seko, ir daudz viltīgāks, nekā mēs domājām, un bija jau atņēmis tev lielu daļu spēka... Tikai ēna var cīnīties pret ēnu. Tikai tumsa var pieveikt tumsu. Paklausies, Zvirbuļvanag! Kas tev vajadzīgs, lai tu spētu uzvarēt to ēnu, kura gaida tevi aiz šīm sienām?
- Man vajadzīgs tas, ko es nezinu. Tās vārds.
- Terrenons, kas zina jebkuru piedzimšanu un nāvi, jebkuru būtni pirms un pēc nāves, vēl nedzimušos un nemirušos, gaišo un tumšo pasauli, - viņš tev pateiks šo vārdu!
- Un kāda būs maksa?
- Nekāda. Es tev saku: tas tevi paklausīs, kalpos tev kā tavs vergs.
Satricināts un šaubu mocīts, Geds neatbildēja. Tagad Serreta turēja viņa roku abās savējās un skatījās viņam sejā. Saule bija iegrimusi dūmakā virs apvāršņa, un arī gaiss kļuvis miglains, bet viņas sejā arvien gaišāk iemirdzējās lepnums un gandarījums, jo, vērodama Gedu, viņa redzēja, ka ir sašķobījusi tā pārliecību. Serreta klusi nočukstēja:
- Tu būsi varenāks par visiem, tu būsi ķēniņš visu vidū! Tu valdīsi, un es valdīšu kopā ar tevi...
Geds spēji piecēlās un, paspēris vienu soli, aiz garās zāles sienas izciļņa blakus durvīm ieraudzīja Terrenona valdnieku, kas klausījās viņu sarunā un pie sevis smaidīja.
Geda skatiens un domas acumirklī ieguva skaidrību. Viņš paskatījās lejup uz Serretu. - Tumsu var pieveikt tikai gaisma, - viņš teica. - Gaisma!
To teikdams, viņš visu redzēja tik skaidri, it kā paša vārdi būtu kļuvuši par lāpu, kas apgaismo ceļu: redzēja un saprata, kā viņš atvilināts šurp, kā tie abi izmantojuši viņa bailes, kas dzina viņu uz priekšu, un kā tie iecerējuši viņu paturēt. Jā, tie bija izglābuši viņu no ēnas, jo negribēja, lai ēna iemājotu viņā, iekams viņš nav kļuvis par Akmens vergu. Kad viņa gribu būtu sagūstījusi Akmens vara, tad tie ielaistu ēnu cietoksnī, jo gebets ir vēl labāks vergs nekā cilvēks. Ja Geds būtu kaut reizi aizskāris akmeni vai uzrunājis to, viņš būtu pagalam uz visiem laikiem. Un tomēr -tāpat kā ēna nebija spējusi viņu noķert un sagrābt, ari Akmens nebija spējis viņu sev pakļaut; viņš bija izglābies par mata tiesu - un tomēr izglābies. Gandrīz padevies, taču tikai gandrīz... Viņš nebija pakļāvies citu gribai. Ļaunumam ir ļoti grūti dabūt savā varā tādu dvēseli, kas nepakļaujas.
Geds stāvēja starp viņiem abiem, kas bija padevušies un pakļāvušies, un raudzījās no viena uz otru. Benderesks panācās uz priekšu.
