- Es jau tev teicu, - Teruenona valdnieks sausi sacīja savai sievai, - ka viņš izslīdēs no tavām rokām, Serret.
Viņi ir gudri nejēgas, tie tavi gontiešu pesteļotāji. Un arī tu, Gontas sieviete, esi nejēga, ka cerēji piekrāpt gan viņu, gan mani un valdīt pār mums abiem ar savu skaistumu, un izmantot Terrenonu saviem mērķiem. Bet Akmens valdnieks esmu es, un, lūk, ko es daru ar neuzticīgu sievu:
- Nāc, - viņa sacīja drebošā balsī, - nāc, Zvirbuļvanag, ašāk, iekams viņš nav izsaucis Akmens kalpus...
Gluži kā atbalss tornim pārskrēja čuksti, sausa, dreboša murdoņa akmens sienās un grīdā, it kā pati zeme būtu sākusi runāt.
Sagrābusi Geda roku, Serreta kopā ar viņu metās cauri gaiteņiem un zālēm, lejup pa garajām, līkumotajām kāpnēm. Viņi izskrēja pagalmā, kur virs netīrā, sabradātā sniega vēl kavējās pēdējā sudrabotā dienasgaisma. Viņiem ceļu aizšķērsoja trīs pils kalpi, itin kā turēdami viņus aizdomās par sazvērestību pret savu valdnieku. — Kļūst tumšs, valdniece, - viens no tiem teica, un otrs piebilda: - Tagad jūs nevarat jāt ārā no pils!
- Prom no mana ceļa, tārps! - Serreta uzkliedza un kaut ko piebilda svelpjošajā oski liešu valodā. Vīri klupdami atkāpās un locīdamies nokrita zemē; viens no tiem skaļi iekliedzās.
- Mums jādodas ārā pa vārtiem, cita ceļa nav. Vai tu tos redzi? Vai vari tos atrast, Zvirbuļvanag?
Viņa paraustīja Gedu aiz rokas, bet viņš vilcinājās.
- Kā tu viņus apbūri?
- Ielēju viņos karstu svinu, un viņi no tā nomirs. Ašāk, es tev saku - viņš atbrīvos Akmens kalpus, un es nevaru atrast vārtus, jo tie ir apburti. Ašāk!
Geds nesaprata, kāpēc viņa tā runā, jo pats apburtos vārtus redzēja tikpat skaidri kā pagalma akmens arku, pa kuru tie bija saskatāmi. Viņš izveda Serretu tai cauri, un pa priekšējā pagalma vēl nesabradāto sniegu abi aizsteidzās līdz burvju sienas vārtiem, kur Geds pateica Atdarīšanas vārdu, un viņi izkļuva ārpusē.
Kad Terrenona pils sudrabainā krēsla palika viņiem aiz muguras, Serreta tūdaļ pārvērtās. Viņas skaistums tīreļa drūmajā pusgaismā neizgaisa un nemazinājās, taču ieguva ļauni raganīgu izteiksmi, un beidzot Geds pazina viņā Re Albi valdnieka un Oskilas burves meitu, kura pirms daudziem gadiem bija zobgalīgi ķircinājusi viņu zaļajās pļavās virs Ogiona mājas un pavedinājusi viņu lasīt to burvību, kas atsvabina ēnu. Tomēr Geds par to daudz nedomāja, jo tagad saspringtā modrībā lūkojās apkārt pēc sava ienaidnieka - pēc ēnas, kas viņu gaida kaut kur ārpus šīm burvju sienām. Tā joprojām var slēpties Skiorha nedzīvajā čaulā un parādīties kā gebets, un tā var glūnēt kaut kur milstošajā tumsā, gaidīdama, kad varēs viņu sagrābt un ieplūdināt savu bezveida esību viņa dzīvajā miesā. Geds juta tās tuvumu, bet vēl to neredzēja. Tomēr, ieskatīdamies ciešāk, viņš netālu no vārtiem pamanīja kaut ko mazu un melnu, pa pusei ierakušos sniegā. Geds pieliecās un saudzīgi pacēla to abās plaukstās. Tas bija otaks - viegls, auksts un sastindzis, ar sarecējušu asiņu kamoliem īsajā, zīdainajā spalvā.
- Pārvērties! Pārvērt savu izskatu, jo viņi tuvojas! -iekliedzās Serreta, sagrābdama viņa roku un norādīdama uz tomi, kas pustumsā $lējās aiz viņiem kā garš, balts zobs. Pa zemākajiem, spraugām līdzīgajiem logiem līda ārā
tumši radījumi, vēcinādami garus spārnus; tie riņķodami cēlās gaisā un laidās pāri mūrim uz Geda un Serretas pusi, kuri neaizsargāti stāvēja uz sniegotās nogāzes. Čukstošā murdoņa, ko viņi bija dzirdējuši cietokšņa iekšienē, kļuva arvien skaļāka, un zeme šķita drebam un vaidam zem viņu kājām.
Niknas dusmas uzbangoja Geda sirdī - kvēlošs naids pret visiem šiem nežēlīgajiem, nāvējošajiem spēkiem, kas viņu krāpj, gūsta un vajā. - Pārvērties! - Serreta iekliedzās vēlreiz un pati, zibenīgi izdvesusi burvju vārdus, pārvērtās par pelēku kaiju un aizlidoja projām. Bet Geds pieliecās un noplūca zāles stiebru, kas tievs un sauss slējās ārā no sniega tajā vietā, kur bija gulējis beigtais otaks. Pacēlis stiebru gaisā, viņš skaļi uzrunāja to Patiesajā valodā, un stiebrs sāka augt garumā un briest resnumā. Kad vārdi bija izrunāti, Geda rokās atradās liels zizlis - burvja zizlis. Tas neiegailējās sarkanā, postošā ugunī, kad melnie radījumi no Terrenona galma metās viņam virsū un viņš trieca ar to pa zibošajiem spārniem; šis zizlis kvēloja tikai ar baltu maga guni, kas nededzina, bet atvaira tumsu.
