Uzbrucēji neatlaidās; tie bija neredzēti radījumi no senseniem laikiem pirms putnu, pūķu un cilvēku rašanās, sen pagaisuši no zemsaules atmiņas, taču atdzīvināti ar Akmens ļaunās, mūžvecās atmiņas spēku. Kā mākonis tie apņēma Gedu no visām pusēm. Viņš jfita švīkstam ap sevi nagotās ķetnas, un radījumu šķebinošā dvaka izraisīja nelabumu. Geds neganti trieca un cirta uz visām pusēm, atvairīdams uzbrucējus ar ugunīgo zizli, ko bija radījis viņa naids un savvaļas zāles stiebrs. Un piepeši tie visi pacēlās gaisā kā kraukļi, kas iztraucēti, plosot laupījumu, un ar paklusu šalkoņu aiztraucās uz to pusi, kurp kaijas izskatā bija aizlaidusies Serreta. Lielie spārni šķita vēzējamies lēni, taču tie lidoja ātri, un katrs vēziens tos strauji virzīja uz priekšu. Neviena kaija nespētu ātrumā sacensties ar tādiem vajātājiem.
Tikpat zibenīgi kā kādreiz Roukā Geds pārvērtās par pelēku vanagu; nevis par zvirbuļvanagu, kā viņu mēdza dēvēt, bet par klejotājpiekūni^kas lido kā bulta, kā doma. Savēcinājis svītrainos, smailos, spēcīgos spārnus, viņš uzlidoja gaisā un metās pakaļ saviem uzbrucējiem. Tumsa sabiezēja, bet starp mākoņiem parādījās zvaigznes, apgaismodamas ceļu. Priekšā viņš redzēja, kā melnais, zibošais bars metas lejup un brāžas virsū kādam tik tikko saskatāmam punktam. Aiz melnējošā bara pletās jūra, un bālais ūdens zaigoja pēdējā palsajā vakara gaismā. Strauji un neapturami Geds vanaga izskatā šāvās virsū Akmens radījumiem, un tie pašķīda uz visām pusēm kā ūdens lāses no ūdenī iemesta akmens. Tomēr savu upuri tie jau bija notvēmši. Vienam no knābja pilēja asinis, otram pie nagiem lipa baltu spalvu kušķi, un virs bālganā jūras klajuma vairs nebija ieraugāma neviena kaija.
Uzbrucēji atkal vērsās pret Gedu un tuvojās strauji un smagi, pastiepuši un atpletuši tēraudcietos knābjus. Apmetis loku virs tiem, viņš izaicinošā niknumā iekliedzās vanaga balsī un tad aizšāvās pāri zemajai Oskilas piekrastei jūras plašumā.
Akmens kalpi kādu laiku ķērkdami pariņķoja un tad cits pēc cita smagi laidās atpakaļ uz iekšzemes tīreļiem. Senie Spēki nevar šķērsot jūru, tie ir piesaistīti katrs savai salai, savai noteiktai vietai, alai, akmenim vai plūstošam strautam. Melnās varas izstarojumi atgriezās torņa cietoksnī, kur Terrenona valdnieks Benderesks tos sagaidīja, varbūt raudādams, varbūt smiedamies. Bet Geds lidoja tālāk ar piekūna spārniem, ar piekūna spīvumu, kā neapturama bulta, kā neaizmirsta doma, ziemas vējā un tumsā pāri Oskilas jūrai uz austrumu pusi.
Ogions Klusais pēc rudens klejojumiem bija vēlu atgriezies savās Re Albi mājās. Oadiem ritot, viņš bija kļuvis arvien klusāks un noslēgtāks. Jaunais Gontas valdnieks, kas mājoja zemāk, pilsētā, nebija izdabūjis no viņa ne vārda, kaut gan pats tika kāpis augšā uz Piekūna Ligzdu, lai meklētu maga palīdzību kādā iecerētā sirojumā uz Andradu. Ogions, kurš sarunājās ar zirnekļiem tīklos un bija redzēts bijīgi sveicinām kokus, neatbildēja Salas valdniekam neviena vārda, un tas devās atpakaļ vīlies un neapmierināts. Iespējams, ka arī Ogions sirds dziļumos jutās neapmierināts un nemierīgs, jo visu vasaru un rudeni viņš bija pavadījis kalna virsotnē viens un tikai tagad, neilgi pirms Saules Atgriešanās, atnācis atpakaļ pie sava vecā pavarda.
Nākamajā rītā pēc atgriešanās Ogions piecēlās vēlu un, gribēdams izdzert krūzi zāļu tējas, izgāja pasmelt ūdeni piekalnes avotā gabaliņu zem mājas. Gar avota malām bija savilcies ledus, un sakaltušajā sūnā starp akmeņiem dzirkstīja sala zvaigznītes. Bija jau gaiša diena, taču saule vēl kādu stundu neapspīdēs kalna vareno plecu: visa rietumu Gonta no piekrastes līdz kalna virsotnei bija pelēka un klusa, un pār to valdīja ziemas rīta spirgtums. Kamēr mags stāvēja pie avota, lūkodamies pāri nogāzēm uz piekrasti un pelēko jūras tālumu, viņam virs galvas atskanēja spārnu šalkoņa. Ogions paskatījās augšup un mazliet pacēla vienu roku. Uz tās, skaļi vēzēdams spārnus, nolaidās liels vanags. Tas turējās pie maga rokas kā apmācīts medību putns, bet tam nebija ne pārrautas saites, ne gredzena, ne zvaniņa. Nagi cieši iespiedās Ogiona plaukstas locītavā, svītrainie spārni drebēja, un apaļajā zelta acī gailēja truls, drudžains spīdums.
- Vai tu esi vēstnesis vai vēsts? - Ogions rāmi vaicāja vanagam. - Nāc man līdzi... - Dzirdot maga vārdus, vanags paskatījās uz viņu. Ogions mirkli klusēja. - Man šķiet, ka es tev reiz devu vārdu, - viņš noteica, tad devās uz māju un iegāja iekšā, joprojām nesdams putnu uz rokas. Nolicis vanagu pavarda siltumā, viņš tam piedāvāja ūdeni. Putns nedzēra. Tad Ogions sāka aust burvību - ļoti klusi, darinādams maģisko audumu vairāk
