Geds bija grezni un svešzemnieciski ģērbies zvērādās, zīdā un sudrabā, bet drēbes bija saplēstas un stīvas no sāļā jūras ūdens, un viņš nekustīgi stāvēja, kalsns un salīcis, matiem krītot pāri rētainajai sejai.
Ogions noņēma viņam no pleciem notraipīto, grezno apmetni, aizveda viņu līdz kambarim, kurā reiz bija gulējis viņa māceklis, un apguldīja viņu uz lāviņas. Nomurminājis dažus guļamvārdus, viņš atstāja Gedu vienu. Ogions nebija mēģinājis viņu uzrunāt, jo zināja, ka pašlaik viņam nav cilvēka valodas.
Zēna gados Ogions tāpat kā citi zēni bija domājis, cik tā būtu interesanta rotaļa, ja ar burvju mākslas palīdzību varētu mainīt savu izskatu un pārvērsties pēc patikas par citu cilvēku, zvēru, koku vai mākoni un tēlot neskaitāmu būtņu lomas. Bet, burvis būdams, viņš bija uzzinājis, kāda ir maksa par šo spēli - tas ir risks pazaudēt pašam sevi, rotaļā pazaudēt patiesību. Jo ilgāk cilvēks saglabā svešo izskatu, jo lielāki kļūst šie draudi. Ikviens māceklis un zintnieks savā skološanās gaitā iepazīst stāstu par Vejas burvi Bordžeru, kuram patika pārvērsties par lāci. Darīdams to arvien biežāk un kavēdamies lāča izskatā arvien ilgāk, viņš ļāva lācim izaugt sevī tiktāl, ka cilvēks gāja bojā; kļuvis par lāci, viņš mežā nogalināja pats savu mazo dēlēnu, un vēlāk viņu pašu panāca un nogalināja mednieki. Un neviens nezina, cik daudzi no delfīniem, kuri peld Iekšjūras ūdeņos, kādreiz ir bijuši cilvēki - gudri cilvēki, kas aizmirsuši savu gudiību un savu vārdu nemierīgās jūras priekos.
Geds bija pārvērties par vanagu spīva niknuma un izmisuma bridi, un, kad viņš traucās projām no Oskilas, viņa prātā valdīja tikai viena doma: izbēgt gan no Akmens, gan no ēnas, tikt projām no aukstajām, nodevīgajām zemēm un atgriezties mājās. Piekūna niknums un kaisme saplūda ar viņa paša izjūtām, un viņa lidotgriba kļuva par piekūna lidotgribu. Tā viņš bija pārlidojis pāri Enladai un tikai reizi nolaidies zemē, lai padzertos ūdeni no vientuļa meža avota, bet tūlīt atkal cēlies spārnos, jo viņu dzina bailes no vajātājas ēnas. Tā viņš bija šķērsojis lielo jūras šaurumu, ko sauca par Enladas Rīkli, traucies tālāk un tālāk uz dienvidaustrumiem, pa labi atstādams tikko saskatāmos Oraneas kalnus un pa kreisi vēl grūtāk saskatāmos Andradas kalnus; vienīgi jūra pletās viņa priekšā līdz pat brīdim, kad beidzot virs viļņiem pacēlās viens nemainīgs vilnis, kas kļuva arvien augstāks un pārtapa baltajā Gontas kalna virsotnē. Visa šī garā lidojuma saulesgaismā un tumsā viņš bija valkājis piekūna spārnus, lūkoj ies caur piekūna acīm, aizmirsis pats savas domas un beidzot zinājis tikai to, ko zina piekūns: izsalkumu, vēju un savu ceļamērķi.
Viņš aizlidoja uz pareizo patvērumu. Tikai nedaudzi cilvēki Roukā un tikai viens cilvēks Gontā varēja padarīt viņu atkal par cilvēku.
Kad Geds pamodās, viņš izskatījās mežonīgs un nerunāja ne vārda. Ogions nemēģināja viņam neko sacīt, tikai iedeva gaļu un ūdeni un ļāva apmesties pie uguns, kur viņš drūmi tupēja kā liels, paguris, pikts vanags. Kad pienāca vakars, viņš likās gulēt. Trešajā rītā Geds pienāca pie pavarda, kur sēdēja mags, lūkodamies liesmās, un teica:
- Skolotāj...
- Sveiks, manu zēn, - sacīja Ogions.
- Es esmu atgriezies pie tevis tāds pats, kāds aizgāju: muļķis, -jaunais cilvēks teica, un viņa balss bija piesmakusi un neskaidra. Mags tik tikko jaušami pasmaidīja un pamāja, lai Geds apsēžas viņam pretī pie pavarda uguns, tad sāka gatavot abiem tēju.
Ārā krita sniegs - pirmais ziemas vēstnesis šeit, Gontas zemākajās nogāzēs. Ogiona logi bija cieši aizslēģoti, tomēr viņi dzirdēja, kā slapjais sniegs klusi krīt uz jumta, un juta dziļo sniega klusumu visapkārt mājai. Abi ilgi sēdēja pie uguns, un Geds izstāstīja savam vecajam skolotājam visu aizgājušo gadu stāstu kopš tiem Lūkiem, kad bija aizpeldējis no Gontas salas laivā ar nosaukumu "Ēna". Ogions neko nejautāja un, kad Geds bija beidzis, vēl ilgu laiku rāmi klusēja, iegrimis domās. Tad viņš piecēlās un uzlika uz galda sieru, maizi un vīnu, un abi kopā ieturēja maltīti. Kad tā bija galā un istaba piekopta, Ogions pirmoreiz ierunājās.
- Tev ir dziļas rētas, manu zēn, - viņš teica.
- Man nepietiek spēka, lai cīnītos ar savu vajātāju, -Geds atbildēja.
Ogions papurināja galvu un ilgāku laiku klusēja.
- Savādi, - viņš beidzot sacīja. - Tev pietika spēka, lai pārspētu burvi viņa paša valstībā, tur Oskilā. Tev pietika spēka, lai turētos pretī vilinājumiem un atvairītu Senā Zemes Spēka kalpu uzbrukumu. Un Pendorā tev pietika spēka, lai stātos pretī pūķim.
- Oskilā mani izglāba veiksme, nevis spēks, - Geds atbildēja un atkal nodrebēja, atcerēdamies pārdabisko, stindzinošo Terrenona pils aukstumu. - Bet pūķim es zināju vārdu. Ļaunumam, ēnai, kas mani vajā, vārda nav.
