- Fakts nav priedē, bet gan tajā, ka stumbru nevar tālu aizvilkt caur šitādiem brikšņiem. Ciemats ir kaut kur netālu. Saņemies, paskatieties ar savu trešo aci.
Ivors nopūtās, pārvarot nogurumu un slinkumu, iztaisnojās, aizvēra acis un pilnīgi bez piepūles nonāca iekšējās rezonanses stāvoklī. Un uzreiz horizonts pašķīrās, koku stumbri kļuva ēteriski un caurspīdīgi, Ivors caur tiem ieraudzīja kalnainu līdzenumu, upes un strautus, desmit kilometru attālumā no šīs vietas Stumbru, līdzīgu drūmai konusa formas klintij ar divgalvainu virsotni, un tikai kilometra attālumā atklāja piecdesmit koka būdiņu ciematu. Likās, ka šis ciems ir neapdzīvots, tajā nav kustības, bet sajūsminātais Ivors steidzās atstāt apgaismības sfēru un teica viņu vērojošajai Mirjamai:
- Tepat netālu, kilometra attālumā ir ciems.
- Es taču teicu, - meitene bija sajūsmā. - Tagad mēs atpūtīsimies, ieiesim pirtī un ieturēsim vakariņas. Tikai ar medu tālu netiksi.
Viņi atkal devās ceļā, vēlmes satikties ar vecvecākiem, atpūsties, parunāt par dzīvi mudināti. Par tikšanos ar volhvu viņi īpaši nedomāja, šķita pats par sevi saprotami, ka tas noteikti notiks.
Drīz koki kļuva retāki, ceļotāji uzgāja uz labi iestaigāta, kaut arī ar zāli aizauguša ceļa, un ienāca ciematā, brīnoties par klusumu un kustības trūkumu.
Ciemats bija tukšs. Spriežot pēc pamestajiem dārzeņu dārziem un novecojušajām ēkām, tas bija pamests jau sen, vismaz pirms divām desmitgadēm. Precīzāk, nevis pamests, bet atstāts. Nekur nebija redzami atkritumi, salauzti trauki, uz ielām un pagalmiem negulēja lietas vai dzīvnieku līķi un kauli.
Ivors un Mirjama iegāja vienā mājā, otrā, trešajā, un visur, viņi redzēja kārtīgi saklātas gultas (tās visas bija vērstas stingri meridiāna virzienā: Jasenas un Jarinas cilts ļaudis gulēja ar galvu uz ziemeļiem), iztīrītas telpas, tīras istabas un virtuves (izņemot putekļu slāni) ). Cilvēki nepārprotami pameta ciematu bez steigas un panikas. Bet nez kāpēc neatgriezās.
- Jā, dīvaini ... - Ivors pakasīja pakausi. - Vai tiešām medvjani mūs būtu maldinājuši? Nosūtījuši uz pamestu ciematu?
- Nedomāju, - Mirjama sarauca uzacis. - Viņi ir vienkārši domājošie un diez vai zina, kas ir meli un viltus. Iespējams, ka mēs paši nomaldījāmies nepareizajā virzienā. Ap Stumbru apmetās ne tikai mūsu cilts, bet bija arī citi. Vai vari atkal iziet ēterā un paskatīties uz šo teritoriju no augšas?
- Pamēģināšu, - Ivors paraustīja plecus un pēkšņi kļuva piesardzīgs. Likās, ka kāda bailīgi auksta roka nogūlās uz muguras. Ieslēdzis "trešo aci", viņš noķēra kustību vienā no pamestajām mājām ielas galā un pastiepa roku:
- Tur kāds ir!
Mirjama reakcija bija mirklīga. Viņa pielēca pie Ivora, parāva viņu aiz rokas un izšāva no "universāla". Abi nokrita zemē, un tas izglāba viņu dzīvības. Lode, izšauta no kādas antikvāras karabīnes vai bises, pārlidoja pāri, caurdūra netālu esošās būdas sienu un izsita tajā dūres lieluma caurumu.
Bet arī Mirjamas šāviens nesasniedza mērķi, izņemot to, ka tas nobiedēja nezināmo šāvēju. Viņš izšāva vēlreiz un paslēpās.
- Hei, kas tu tur esi, nešauj! - Meitene kliedza. - Mēs esam mierīgi cilvēki un nevienam negribam darīt ļaunu.
Atbildē klusums.
Tad simts metru attālumā no gulošajiem zemiešiem pavērās būdas durvis, un uz sliekšņa parādījās slaida figūra medību parkā, zābakos un ādas biksēs ar bārkstīm, ar milzīgu ieroci rokās. Tas varēja būt jebkas - vecs mednieks, jaunietis vai neliela auguma vīrietis ar matiem, kas pakausī sasieti bizē, bet Ivors pēkšņi saprata, ka viņu priekšā ir meitene.
Viņas vārds bija Janaja, un izrādījās, ka viņa ir abu no citas Zemes atnācēju attāla radiniece. Burvis Koslvila, Jasenas tēvs, Ivora māte, bija Janajas tēvocis, un viņas māte bija Mirjamas mātes Jarinas trešās pakāpes māsīca.
Visas šīs detaļas zemieši uzzināja, sarunājoties ar aborigēnieti dārzā pie pašas mājas, no kuras šāva Janaja. Patiesībā tā bija viņas radinieku māja, un viņa ieradās pamestajā ciematā pēc dažiem piederumiem, kas nejauši sakrita ar zemiešu parādīšanos šeit.
- Kāpēc tad tu šāvi? - Mirjama bija pārsteigta, ar interesi aplūkojot jaunās rossinkas tērpu.
- Bail taču! - nevainīgi atbildēja Janaja. - Jau divas sezonas mūsu mednieki sargā nolādēto dievu Kalnu, gaidot bīstamu būtņu iznākšanu. Es iedomājos, ka jūs esat tie radījumi, kas izgājuši cauri kordonam, un ļoti nobijos.
Ivors un Mirjama apmainījās skatieniem.
Rossinka runāja pārsteidzošā krievu, ukraiņu, poļu, indiešu un vācu valodu sajaukumā, taču viņu varēja saprast arī bez lingvora.
Ko viņa domā ar Nolādēto Dievu Kalnu? Jautāja Ivors.
- Stumbru, protams. Mirjama paskatījās uz Janaju, kura pie krūtīm bija piespiedusi neglītu šauteni ar garu rievotu stobru. - Kādus radījumus jūs gaidāt iznākam no Kalna?
- Vadonis pavēlēja nogalināt visus, kas iznāk no Kalna, pat ja tie izskatās kā cilvēki.
- Kāpēc tā?
- Es nezinu. - jaunā rossinka kļuva sārta. - Mamija teica, ka pie vadoņa atnāca sveši cilvēki, visi melni, tādos pašos tērpos kā jūsējie, un pēc tam viņš kļuva kaulains.
- Kāds?!
