- Šitas neaprīs, - Mirjama nevērīgi atmeta ar roku. - Viņam nav pat mutes. Tas ir tikai mehāniski enerģētisks briesmonis, un nav paredzēts dzīvu cilvēku medīšanai un ēšanai. Atgriežamies pie "kentaura" operator. Ja tev izdosies to iedarbināt, es nožēlošu visus savus grēkus.
- Lai notiek, - Ivors sacīja, noliekot plaukstu zem meitenes plaukstas trieciena.
- Jūs tiešām esat traki! - čukstēja rossinka. - Kā es gribētu iet kopā ar jums!
Ivors un Mirjama iesmējās.
- Tev vēl par agru, - sacīja zemiete.
- Man jau ir piecpadsmit vasaras, - sacīja Janaja, - un man jau var būt vīrs.
- Un tomēr mums nav tiesību tevi ņemt līdzi.
- Es saprotu, - Rossinka novīta, lūdzoši paskatījās uz Ivoru. - Bet vismaz ar vienu aci paskatīties, kā jūs atdzīvināsiet mirušu dievu kalpu, varu?
- To lūdzu. Var arī būt, ka mums nekas neizdosies. Aizved mūs pie viņa pa īsāko ceļu.
Rosīni paskatījās uz savu tautieti, Janaja viņiem kaut ko pateica tādā tonī, kas necieta iebildumus, un visi trīs kā ēnas pazuda mežā. Viņi bija sava laika bērni, meža meistari, tā senatnīgās tīrības sargātāji un prata pārvērsties ēteriskos dabas garos.
- Sekojiet mums, - no meža biezokņa atlidoja smalkā rossinkas balss.
Ivors sastapās ar Mirjamas zobgalīgi saprotošo skatienu un steidzās pakaļ rossiniem.
Grupa sasniedza upi, kuras krastā gulēja līdz vēderam zemē iestrēgušais "hronobruņinieka" "zirgs", tikai pusotras stundas laikā. Rosīni nemaz neizrādīja noguruma pazīmes, pieraduši pie gariem meža pārgājieniem, bet zemieši, kaut arī noguruši, saglabāja patmīlību un nezaudēja tempu.
Apstājās kad kļuva redzams milzīgais mehānisms.
- tālāk mēs neiesim, - paziņoja Janaja. - Varbūt tomēr labāk nebūtu vērts modināt dievu kalpu?
- Vēl kā ir vērts, - Mirjama nepiekrita un smejoties piebilda: - Lai gan es nezinu, ko tas mums dos.
- Ko mums darīt, ja viņš jums uzbruks?
- Viņš neuzbruks. Un, ja tomēr metīsies virsū, jums kautiņā nav jāiesaistās, dodieties mājās. Mirjama paskatījās uz Ivoru, kurš pētīja gigantu krastā. - Iesim tuvāk?
- Jā, protams, - jauneklis attapās. - Vispār tu katram gadījumam paliec tepat. Es neesmu pārliecināts, vai varēšu tikt galā, un nezinu, vai šis zvērs patiešām nav bīstams.
- Es iešu tev līdzi.
Ivors sarauca uzacis un stingri saknieba lūpas.
- Tu paliksi šeit!
Un Mirjama norija uz mēles esošos iebildumus, izbrīnīta par to, kādā tonī tika pateikti šie vārdi. Ivors nekad nebija izrādījis tādu nelokāmību.
Viņš gar upes krastu piegāja pie mirušā "kentaura", apstājās metra attālumā no tā, vairākas minūtes stāvēja, pacēlis galvu, nonākdams visu redzošā stāvoklī, pieskārās milža aukstajai mugurai. Rossini un zemiete vēroja viņa rīcību aizturējuši elpu, gaidot brīnumu. Bet pagāja minūte, vēl viena, trešā, nekas nenotika, "kentaurs" nekustējās, drūms un auksts kā mirusi klints, un Janaja tikko dzirdami nočukstēja:
- Nekas neizdosies... mirušais dievu kalps te guļ ļoti ilgi, daudz, daudz vasaru...
- Ivor, atgriezies, - Mirjama aicināja. - Mēs droši vien kļūdījāmies, viņš jau sen miris.
Jaunais kvistors neatbildēja, turpinot pētīt "kentaura" konstrukciju. Viņš apstaigāja ap viņu un pēkšņi uzkāpa uz skausta, turoties aiz ribām, tapām un zvīņām. Uzkāpis augšā, viņš mierīgi pagājās gar milža muguru, piegāja pie "cilvēka" rumpja, no kura izauga milzīgais asais rags, pārklāts ar zilganu ceriņkrāsas plāvu, domīgi paraudzījās uz to.
Rossini un Mirjama atkal aizturēja elpu, no uztraukuma savilkuši dūres. Un nodrebēja no asas metāliskas žņarkstoņas. Milzu rumpis sakustējās, nedaudz paceldams ragu. Pēc tam ar garu čīkstoņu "kentaura" labā priekšējā kāja iztaisnojās, ar grandienu izraujot no augsnes nagu. Tai sekoja otra priekškāja. Aizmugurējās kājas sadrebēja, nometot zemes slāņus upē, un "kentaurs" lēnām iztaisnojās, paceļoties virs meža, paceļot Ždanovu trīsdesmit metru augstumā. Milzu ragu piepildīja blāvi violets mirdzums.
Rossini kāpās atpakaļ, turot priekšā šautenes.
- Ak Dievs! - Mirjama nočukstēja. - Tu tomēr pamodināji šo briesmoni!
- Ei, tur, krastā! - atskanēja dzīvespriecīgā un apmierinātā Ivora balss. - Pievienojieties man. Šis zvēriņš nav bīstams.
Mirjama atjēdzās un atskatījās uz rossiniem.
- Viss, viss, mēs aizejam, mani dārgie. Paldies jums par palīdzību. Es ceru, ka vadonis jūs pārāk bargi nesodīs. Ja viņš mēģinās, pasakiet viņam, ka palīdzējāt vectēva Koslvila mazdēlam un mazmeitai, burvja Roda mācekļiem. Lai labi padomā. Palieciet sveiki.
- Paliec sveika, - Janaja skumji sacīja. - Veiksmīgas tikšanās jums! Jūs vairs neatgriezīsities?
- Kas zina, varbūt mēs vēl tiksimies.
Mirjama pamāja ar roku medniekiem, apskāva Janaju un metās pie milzīgā "dievu kalpa" kalna, kuru bija atdzīvinājis Ivors.
***
Skats no "kentaura" muguras augstumiem bija vienkārši brīnišķīgs. Ja nebūtu satraucošā pastaigas zemteksta, saistīta ar cerībām uz kauju ar neskaitāmiem ienaidniekiem, jāšana ar milzu mehānisko zvēru būtu pat aizraujoša. Tomēr Mirjama lieliski saprata, kas viņus sagaida priekšā, un Rossinijas brīnišķīgās ainavas uzlūkoja tikai no bīstamības novērtēšanas viedokļa.
