- Nu, viņš ir kā miegaina zivs, ne uz vienu neskatās, neko nedara, tikai kliedz un sit cilvēkus.
- Jā-a! - Mirjama pašūpoja galvu. - Tas ir nepārprotams kodējums, vai tev tā nešķiet? - Viņa paskatījās uz Ivoru. - Vai tu nedomā, ka kāds mūs apsteidzis un piespiedis vadoni nevienu nelaist ārā no Stumbra? Tas ir, mūs.
- Varbūt, - Ivors piekrita. - Vietējā emisāra kalpi, ja tas nav pats vadonis, gaidīja, ka mēs iznāksim caur Stumbru. Nez kas mūs sagaida, ja parādīsimies ciematā?
- Silta uzņemšana, - Mirjama noņurdēja. - Pat karsta. Ja mēs varētu satikt Rodu vai, ārkārtējā gadījumā, vectēvu Koslvilu ... Janaja, vai vecais volhvs Rods ir dzīvs?
- Pie mums tāda nav, - Rossinka ar nožēlu pašūpojar galvu. - Pastāv leģenda, ka pirms daudzām vasarām, gandrīz divreiz vairāk nekā man, varenais volhvs Rods devās uz nolādēto dievu Kalnu un vairs neatgriezās.
Ivors un Mirjama atkal apmainījās skatieniem.
- Še, tev, vecmāmiņ, būs Jura diena, - domīgi sacīja meitene. - Izskatās, ka mēs palīdzību nesagaidīsim. Jebkurā gadījumā drimmeri mums neredzēt. Un es tik ļoti cerēju, ka to šeit dabūsim!
- Nekas, viss vēl nav zaudēts. Tēvs teica, ka Stumbrā Rods atrada drimmeru noliktavu. Varbūt viņi kaut kur mierīgi guļ un gaida mūs. Mums jādodas uz Stumbru.
- Bet, pirmkārt, tomēr nenāktu par ļaunu pajautāt radiniekiem, tam pašam Kosvilam, viņš ir burvis un var kaut ko zināt.
- Vectēvu Koslvilu paņēma līdzi ļauni cilvēki, - Janaja klusi sacīja. - Viņš arī gāja uz nolādēto dievu Kalnu un pēc tam stāstīja brīnumus. Pirms trim vasarām viņam pakaļ atnāca melnie cilvēki zivju uzvalkos un aizveda. Kopš tā laika neviens viņu nav vairs redzējis.
- Operatīvi darbojas, - nomurmināja Ivors.
- Kas? - Mirjama nesaprata.
- "Sanitāri", kurš gan cits. Pareizāk gan jaunā Spēlētāja aģenti. Nepieļauj ne vismazāko informācijas noplūdi. Nu, ko, tu uzstāj, doties uz ciematu?
Mirjama pagājās pa zāli, notraucot ar roku skaras.
- Un tomēr gribētos satikties ar radiniekiem ... viņi taču pat nezina, ka viņu ciltsmāsai ir meita.
- Tad iesim, Janaja mūs aizvedīs.
- Jūs uz ciematu iet nedrīkstat, - Rossinka vainīgi papurināja galvu. - Vadonis būs ļoti dusmīgs un kliegs.
- Nu, no viņa kliedzieniem mēs nebaidāmies.
-Tu aizmirsti, ka viņš var atspēlēties uz Janaju. Mums viņš varbūt neko neizdarīs, bet viņas dzīvi noteikti sabojās.
- Ko tu iesaki?
- Iet uz Stumbru. Tur mēs nodibināsim kontaktu ar Stasu un lūgsim viņu mūs nosūtīt uz Zaru, kurā iestrēdzis tēvs.
Mirjama nedaudz padomāja un piekrita.
- Iespējams, tas ir labākais variants pašreizējos apstākļos. Janaja, kā mēs varam apiet jūsu medniekus? Vai viņi visi ir apbruņojušies ar šādiem šaujamajiem?
- Nē, mans ierocis ir ļoti vecs, - rossinka sakautrējās. - Mans vectēvs to atveda no Indikonijas. Medniekiem ir metropoles vītņu šautenes ar burkāliem.
- Ar ko? - Mirjama bija pārsteigta.
Janaja nosarka.
- Tie ir tādi stikla gabali mērķēšanai.
- Optiskie tēmekļi. Mirjama pieskārās rossinkas rokās esošajam ierocim. - Tavam ierocim tā patiešām nav. Interesanti, kur jūs ņemat munīciju saviem ieročiem? Arī pērkat?
- Iepriekš pirkām metropolē, mainījām pret dzīvnieku ādām, pret gaļu un medu, bet tagad mēs izgatavojam paši. Ciematā uzcēlām savu smēdi, tur strādā volhvi un kalēji. Vai tev uz pleca arī ir ierocis?
- Tā var teikt. Tikai tas šauj dažādas lodes un bez trokšņa.
- Tiem melnajiem svešiniekiem, kuri ieradās pie vadoņa, arī bija tādi paši.
Ivors, kurš maz piedalījās sarunā, sajuta nemieru, ieklausījās savās izjūtās un nomurmināja:
- Laiks doties prom no šejienes. Kaut kas apkārtnē ir mainījies, mainījies uz slikto pusi...
- Ko tu jūti? - ātri jautāja Mirjama.
- Dīvaina sajūta ... it kā uzpūta auksts vējš un mūs apgaismo neredzams prožektors ...
- Tā ir uzmanības plūsma. Varbūt mums aiz muguras sekoja sliktie puiši ar homodetektoriem un bioloģiskajiem virziena meklētājiem un sāka mūs meklēt. Janaja, vai tu nebaidies aizvest mūs uz Nolādēto Dievu Kalnu?
- Nebaidos, - rossinka drosmīgi atmeta galvu. - Ja vien mūsu mednieki mūs ielaistu.
- Ar viņiem mēs kaut kā vienosimies. Tu taču mums noticēji, vai ne? Nu tad viņi arī ticēs. Starp citu, kāpēc tu mums noticēji?
- Medus, - Janaja norādīja uz koka krūzi Ivora rokā. - Medvjani jums uzdāvināja glečiku ar medu, bet viņi draudzējas tikai ar labiem cilvēkiem.
- Nu ko, paldies viņiem.
Viņi devās pārgājienā: pa priekšu Janaja ar savu smago "ložu šāvēju", aiz viņas Ivors un pēdējā - Mirjama. Izgāja caur ciematu, pa ceļu, kas ved uz ziemeļiem, devās dziļā meža biezokņos. Ceļš bija pārsteidzoši gluds, it kā to būtu noripinājis ceļa rullis, un zāle uz tā neauga, lai gan jau ilgu laiku neviens nebija gājis vai braucis pa šo ceļu. Pēc Janajas teiktā, ciema iedzīvotāji pameta ciematu pēc tam, kad tajā bija apmeties ļauns gars, kas biedēja mājdzīvniekus. Volhviem viņu padzīt neizdevās, un vadonis nolēma pārcelties tālāk no Nolādētā Dievu Kalna. Bet lai gars nesekotu ciltij, rossini atstāja ne tikai savas mājas, bet arī visas mantas.
