"Kentaurs" pieskrēja uz hronourbja kalna, ko kādreiz golema "runga", pielietojot lielizmēra kopēšanas efektu, bija pārsitusi gandrīz līdz zemei, un nekavējoties ietrieca liesmojošo ragu Stumbra sienā četrdesmit metru augstumā virs zemes.
Mirjama ar spiedzienu ieķērās drošības tapā, lai noturētos vietā no trieciena impulsa, savukārt Ivors stāvēja seglu nišā, kājas izpletis, nekustīgs kā klints.
Atskanēja dobjš blarkšķis it kā pārplīstu milzīga gumijas bumba. Siena vietā, kur iecirtās rags, saplaisāja, kaut kur iekrita uz iekšu, veidojot kūpošu alas muti. Kaut kas tur, dziļi caurumā, uzliesmoja, uz āru uzsprāga dzirksteļu mākonis, veidojot gredzenu, kas ar svilpoņu un sprakšķēšanu nokrita lejup. "Kentaurs" izvilka ragu no izveidotās alas, atkāpās. No alas izlidoja melna strūkla, caurdūra "kentaura" krūtis, izlija pār priekškājām un ragu, un milzis ar krakšķi nokrita sēdus uz pakaļkājām, sastinga. Rags lēnām nodzisa.
- Hronopotenciāla izmeši! - Ivors satraukti un iepriecināts teica. - Mēs trāpījām tieši hronomembrānas komplektā! Aiz manis!
Mirjama bez vilcināšanās saķēra viņa roku, un viņi, ieskrējušies no kentaura muguras, metās sudrabaina metāla pārklājuma alas mutē. Alas sienas sāka sašaurināties un aizvilkties, bet jauniešiem izdevās pārvarēt telpas-laika pārvērtību zonu un ielauzās zālē ar hronomembrānas "pacēlāju", pirms tika noslēgta izeja no stumbra uz Gezemas pasauli.
Viņi vairāk nekā trīs stundas klaiņoja pa Stumbra gaiteņiem un telpām, mēģinot sazināties ar hronourbja inku Stasu, taču mērķi nesasniedza. Viss šeit viņiem bija pazīstams - no viņu tēvu stāstiem, kā arī no hronourbja vēstures, kuru viņi mācījās institūtā - un tajā pašā laikā nepazīstams, pateicoties tam, ka paši bija nokļuvuši Stumbrā, pareizāk sakot, vienā no tā kvantu eksemplāriem, un ar to iepazinās. tiešām pirmo reizi.
Zinot drošības zonu atrašanās vietas hronourbja horizontos un slēptuves ar NZ ēkas piecpadsmitajā, trīsdesmitajā un četrdesmit piektajā stāvā, jaunieši nebija pārāk slinki, lai tos visus pārbaudītu, taču viņi nekur neko neatrada. Stumbra kvanks uz Gezemas, nopietni sagrauts pēdējās Spēles laikā, bija praktiski izlaupīts un miris. Kentaura rags nejauši caurdūra vienas no izdzīvojušajām drošības zonām aizsargājošo kokonu ar hronomembrānas liftu, kas, acīmredzot, vēl darbojās, bet bija nobloķēts. Zemiešiem neizdevās sazvanīties ar Stasu vai vismaz atvērt durvis uz "liftu". Stass nedzirdēja, bet "lifts" nevēlējās atvērties, neskatoties uz visiem Ivora centieniem ietekmēt hronomembrānas automatizāciju psi diapazonā. Atšķirībā no "hronbruņinieka" "zirga", zemes automātika nevēlējās paklausīt jaunajam kvistoram.
- Ir palikusi tikai viena nepārbaudīta zona, - sacīja Ivors, kad viņi apmetās atpūsties ēkas četrdesmit piektajā stāvā, pēc NZ noliktavas pārbaudes, kas arī izrādījās atvērta un tukša.
- Pēc manām domām, mēs apgājām visu, - teica nedaudz izmisusī Mirjama, izliecoties pa logu iekšpagalmā, kas no simt sešdesmit metru augstuma izskatījās tīrs un gluds, ar retām plaisām, sienu gruvešu kaudzēm un dziļu piltuvveidīgu sprādzina bedri centrā.
Golēma "runga", kas sadauzīja Stumbru, jau sen bija pazudusi, vai nu iztvaikojusi, vai arī pulvera veidā nobirusi zemē, vai arī piedzīvojusi reverso transformāciju un pārvērties par četrmetru tetraedru, kas nokrita un noslīka pagalma materiālā. Fakts palika fakts, - “golema” nebija, un tagad bija redzamas gludās sienu un griestu virsmas vietā, kur tas kādreiz bija gulējis.
- Tēvs stāstīja, ka papildus parastajām drošības nišām tika ierīkota vēl viena - simtajā stāvā.
- Kāpēc es par to nezinu? - Mirjama sāka interesēties par pretējā pusē esošā gredzena ēkas apakšējās joslas loga uzplaiksnījumu un ar plaukstu pie pieres mēģināja to saskatīt labāk.
- Tāpēc, ka šī zona tika izveidota slepenībā priekš paša Zlatkova. Tika pieņemts, ka brīdī, kad hronouzbis tika palaists, viņš kontrolēs procesu no turienes.
- Mēs par to nemācījāmies.
Ivors grasījās pastāstīt meitenei par sarunu ar savu tēvu, bet pēkšņi sajuta pazīstamo "auksto vēju" un parāva Mirjamas roku, tā ka viņa aizlidoja no palodzes uz grīdas. Un tajā pašā mirklī ugunīga bulta ielidoja logā no apakšas un ar sprādzienu un svilpšanu izveidoja dziļu rētu istabas griestos.
- Tu!.. - Mirjama uzlēca un apsēdās, acumirklī novērtējusi situāciju. - Va, velns! Šķiet, ka mūs mierā neliks! Mums būs jākaro.
- Piesedz mani, - Ivors koncentrēti pateica. - Es centīšos iztaustīt ēkā telpas. Ja šeit ir enerģijas avoti, es tos sajutīšu. Vispār tas bija jāizdara agrāk, tiklīdz mēs iegājām, nevis jāblandās pa Stumbru kā Dieva nepieņemtiem.
Mirjama gribēja apvainoties, paņemot biedra pārmetošo sentenci uz sava rēķina, taču Ivors jau bija iegājis sevī, un viņai nebija citas izvēles, kā gaišredzības seansa laikā viņu apsargāt.
