Diemžel to, kas izdodas ar šūnu, nav iespējams atveidot veselā organismā. Tā šūnas saņem barību no asinīm, bet asins sastāva pastāvīgums tiek uzturēts pateicoties iekšējo orgānu un regulējošo sistēmu darbībai, ko nosaka šo orgānu un sistēmu veidojošo šūnu specifiskie dzīvības procesi. Pazeminot temperatūru, šīs šūnas izslēdzas vispirms, un viss organisms paliek bez barības un skābekļa, kaut gan vajadzība pēc tā joprojām ir diezgan liela. Ja ņemam suni un narkotizētu sākam to atdzesēt, tad 30° temperatūrā izslēdza patstāvīga elpošana, bet 15° temperatūrā apstājas sirds. Skābekļa patēriņš šai laikā sastāda vēl 15%, bet tā piegāde ir pilnīgi pārtraukta. Tālākā atdzesēšana notiek, jau pastāvot smagai hipoksijai, kuras rezultātā šūnas sabrūk, pie kam pirmās sabrūk tik nozīmīgas šūnas kā garozas šūnas.
Modernā tehnika ļauj pārvarēt šo nāves barjeru. Ir mākslīgas elpošanas un asinsrites aparāti, makslīga niere un pat mākslīgas aknas. Ja tās lieto kompleksi, tad var mākslīgi uzturēt iekšējās vides nemainīgu atdzesēšanas procesā un tādā veidā nodrošināt skābekli un sārņu aizvadīšana no visām organisma šūnām.
Tālāk, visā anabiozes periodā, lai cik ilgs tas arī būtu, nemainīgas jāuztur asins sastāva galvenās konstantes. Atdzesētas šūnas samērā labi panes skābekļa vai jebkuru citu badu, jo to prasības ir ļoti zemas, taču ne ilgāk par zināmiem laika posmiem. Praktiski vielmaiņa gandrīz pilnīgi tiek pārtraukta par null zemākās temperatūrās, sasaldējot. Tas nozīmē, pirmkārt, asinsrites pilnīgu pārtraukšanu uz kādu laiku sasaldējot un sevišķi palēninātu tās atjaunošanos sasildīšanas periodā. Otrkārt, vēl nav skaidrs, kā pašas šūnas pārcietīs iekšējā šķidruma kristalizācijas periodu, šim šķidrumam pārvēršoties ledū.
Tātad pamatota ir doma, ka anabioze ir iespējama un uzturama, organismau stipri atdzesējot, bet nav nekādas pārliecības, ka organismu var sasaldēt un uzglabāt leduskapjos kā produktus.
Tādi ir cilvēka anabiozes teorētiskie priekšnoteikumi. Diemžēl ceļā uz tās īstenošanu ir jāsaduras ar dažādām grūtībām. To pārvarēšanai nepieciešams liels darbs.
Vajadzēs pakavēties pie dažām detaļām.
Iekšējā vide — asinis — transportē barības vielas un indīgas vielas, saglabājot šo vielu zināmu optimālu līmeni. Patērētāji allaž ir audi, bet piegādātāji — dažādi orgāni, ko vada regulējošas sistēmas. Starp tām tiek uzturēts līdzsvars. Dažādu vielu daudzumu attiecībās novērojamas dažādas atkarības. Paanalizēsim tās sīkāk
Gāzu apmaiņa. Audi patērē skābekli un izdala ogļskābi. Gāzu apjomu un savstarpējo attiecību nosaka vielmaiņas intensitāte un attiecības starp noārdāmajām barības vielām — olbaltumiem, taukiem un oglūdeņiem. Šūnu optimālai funkcijai nepieciešams, lai gāzu parciālais spiediens audos un tātad arī kapilāru asinīs svārstītos diezgan šaurās robežās (O
