Ļuba. Domāju pār visu ko, bet zemapziņā visu laiku viņa. Šodien man jāpasaka. Būs sliktāk, ja viņa pati uzzinās. Piezvanīt. Droši vien ap sešiem viņa varēs atnākt pie manis.
Līdz diviem vēl laiks. Aiziešu pie Ivana Petroviča. Direktoram ir jāzina. Bet negribas runāt. Kā cilvēks viņš mani žēlos, bet kā direktors aplēsīs: «… tas jau nu vairs nav darbinieks. Tukšas runas par darbu nobeigšanu, māna pats sevi…»
Vajag.
Eju.
Pieņemamā istaba. Kailie zari skrāpē augstos logus. Sekretāre Zinaida Aleksandrovna atgādina nosirmojušu marķīzi. Pensnejs. Tas piešķir tādu kā īpašu inteliģenci. (Gadsimta sākums. Čebovs, Dailes teātris, Staņislavskis. Pēc tam palikuši tikai raga briļļu ietvari.)
Godbijīgi sasveicinos. Jūtu cieņu pret viņu.
— Vai Ivans Petrovičs kabinetā?
Dubultdurvis ar biezu apsitumu. Tādas mēdz būt lieliem priekšniekiem. Lai neizsprauktos noslēpumi. Kāpēc tādas vajadzīgas šeit? Kādi gan te noslēpumi?
Cik mūsu direktors ir majestātisks. Viņš nesveicinās vienkārši — viņš apveltī ar sveicienu. Balsi reizumis skan metāls, reizumis atkal, kad viņš grib radīt sirsnīguma ilūziju, kaut kas līdzīgs dūdošanai.
Nemaz nav tik vienkārši divdesmit gadu noturēties liela institūta direktora postenī. Viņš uzpeldēja līdz ar «Pavlova vilni» piecdesmitajā gadā, pēc kārtējā karagājiena pret «pseidozinātniekiem». Viņa nopelni zinātnē līdzinās gandrīz vai nullei. Toties bez traucējumiem darbojas telefons.
Beidz piesieties. Vispār viņš tā nekas. Nav no kaitīgajiem. Tas tikai tā šķiet. Zinātnieks, kas izgājis noteiktu skolu.
Parunāt par laiku? Vai varbūt sākt tieši? Viņš vēl ņems un padzīs visu laboratoriju pēc manis. Pilnīgi iespējams.
— Ivan Petrovič, man jums jāsaka par savu slimību. Vakar man konstatēja leikozi.
Acis apaļas. Gadi, slimo ar stenokardiju, nāve viņam ir pilnīgi reāla lieta.
— Vai… tas ir noteikti? Jūs bijāt pie hematologiem?
— Jā, Dāvids Portnojs, mans draugs.
— Un ko viņš teica?
— Nekā. Viņš tikai nosauca skaitli.
Sēž, iegrimis domās. Pārvērties vienkārši par vecu vīru, kuram bieži streiko sirds, bet viņam ir ģimene, mazbērni.
Atjēdzās. Atkal kļuva par direktoru. Ne mazums cilvēku nāk pie viņa ar savām nelaimēm. Ir spiesti nākt.
— Jāārstējas, Ivan Nikolajevič. Jāliekas slimnīcā, jāaizbrauc uz Maskavu, uz Hematoloģijas institūtu. Es varētu palīdzēt.
(Ir nu gan ķerts uz protekcijām.)
— Pateicos, Ivan Petrovič. Es nevaru pašreiz likties slimnīcā. Un pagaidām tas arī nemaz nav vajadzīgs. Dāvids mani ārstēs ambulatoriski.
— Velti jūs tik nevērīgi izturaties pret savu veselību.
Droši vien viņam pašam pretīgi izrunāt šādas frāzes. Bet man pretīgi klausīties.
— Nē, ko jūs, Es kārtīgi dzeršu visu, ko vajadzēs. Bet jūs taču zināt, ka iznākums tik un tā ir viens.
Protestējošs žests. Aizsargājas pret nāvei lemta cilvēka žēlabām. Kļūstu nikns. Kāpēc? Tas ir dabiski. Visi vairās no sāpēm.
— Ivan Petrovič, es neatnācu pie jums pēc mierinājuma. Lieta ir tāda, ka man nepieciešams pabeigt darbu un tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Jūs zināt, ka mēs kopā ar Kibernētikas institūtu konstruējam elektronisku iekārtu, kas modelēs organismu akūtos patoloģiskos stāvokļos. Šī tēma ietilpināta zinātnisko darbu vissavienības plānā. Bez tam tā radīs lielu sensāciju praksē. Iekārta ir vajadzīga ārstiem.
«Ieviešana praksē» — tā ir teorētisku institūtu sāpīgā vieta. Un, protams, institūtu direktoru arī. Viņam ir jāuzķeras. Aizdomājies. Vai arī izliekas.
— Jā, es jūs saprotu. Zinātniekam pats galvenais dzīvē ir zinātne.
Tev nu gan galvenais ir padižoties, apmierināt savu varaskāri. Nē jau, viņš iedomājas, ka virza zinātni. Ikviens cilvēks uzskata sevi par labu un svarīgu. Vai tiešām ikviens?
— Man nepieciešama telpa, lai varētu sākt mašīnas montāžu. Vajadzīgas trīs zinātnisko līdzstrādnieku likmes, lai varētu pieņemt matemātiķis. Un vēl tehniķi — kādi trīs četri cilvēki. Kadru daļā pateica, ka jums esot brīvas vietas.
— Bet tās paredzētas citam …
— Man vajag uz gadu. Pēc tam paņemsiet tās atpakaļ.
Viņš taču nevar atteikt cilvēkam manā stāvoklī. Atteikt nē, bet apsolīt un neizpildīt — to gan. Viņš tā mēdz darīt.
— Labi, es jums došu šos cilvēkus. Uz gadu. Tikai varbūt ne uzreiz.
(Sākas atrunas.)
— Es jūs ļoti lūdzu, Ivan Petrovič, izdarīt to tūlīt. Jūs saprotat, ka «ne uzreiz» man nekā nedod. Mums jau ir kandidāti.
— Labi, lai viņi raksta iesniegumus.
— Bet telpa?
— Būs arī telpa. Tikai, es lūdzu, nenopūlieties pārmērīgi. Ārstēšanās pirmajā vietā.
— Nu protams. Esmu jums ļoti ļoti pateicīgs. Uz redzēšanos.
— Dzīvojiet veseli.
Viņš pats apjēdza, ka teiciens iznāca nevietā. Piecēlās no galda un pavada līdz durvīm, apjucis. Bet es liekuļoju: «Ļoti ļoti pateicīgs.» Tas izskatās efektīgi: zinātnieks, kas doma vienīgi par zinātni. Patiesībā tas nepavisam nav tā: es vienkārši nevaru citādi. Turpināt darbu — tā ir visvieglākā izeja. Draugu pulkā pat mirt ir viegli. Nav slikti izdomāts.
Eju un domāju… Ieeju kabinetā. Tagad pasēdēt. Cik ērts krēsls. Veros logā: pelēka debess, retas sniega pārslas.
