Mēģinājuma ķirurģiskā daļa pabeigta. Es tīksminos: iznāca labi. Sirds kopā ar plaušām pilnīgi izolēta un brīvi guļ pleiras dobumā, ar ķermeni tās vieno tikai aorta un dobās vēnas, kurās iespraustas caurulītes. Adapteri pievienoti.
— Pārtrauciet narkozi, Mila. Pilnīgi izslēdziet oksidulu.
Skatāmies. Pēc dažām minūtēm suns sāka kustēties un vērt acis vaļā. Tātad tas ir dzīvs, tā smadzenes turpina pārvaldīt organismu. Izņemot sirdi.
— Kā ar aparatūru? Vai var mērīt? Un pierakstīt?
— Jā.
— Kur ir mēģinājumu programma?
Man pasniedz garu lapu, uz tās atzīmētā slodžu un mērījumu secība. Pavisam paredzēti septiņi mēģinājumi ar gandrīz divsimt mērījumiem. Darbs kādām sešām stundām. Protams, ja suns nenobeigsies. Mainot asins pieplūdumu pa vēnām un pretspiedienu aortā, tiks noteikta sirds jauda.
Programma ir laba. Šādas programmas pēc analoģijas ar mašīnu izmēģinājumiem sastādīt iemācīja Jura.
— Igor, Vadim, Jura, lūdzu, ienāciet tā ap diviem pie manis kabinetā. Jāapspriež daži jautājumi.
Pārģērbjos un eju uz kabinetu.
Mazliet tā ka žēl, ka saruna palika nepabeigta. Labais un ļaunais, bet kuru gan tas interesē? Daudzi dzīvo, kā pagadās. Dažkārt labprāt paspriedelē un pastrīdas, bet tikai tā, lai pavingrinātu smadzenes. Visi cēlie darbi tiek paveikti darba laikā — no deviņiem līdz pieciem. Skolotājs māca bērnus, ārsts ārstē slimniekus, izpildkomitejas priekšsēdētājs pieņem apmeklētājus. Bet reti kāds nogrimst pārdomās par labā un ļaunā problēmu. Un arī man tā ir abstrakta problēma. Nodarbojos ar saviem mēģinājumiem — tas ir man pašam, bet sarunas par sabiedrību — tikai tā, «štātei». Tas viss ir bēdīgi.
Rādās, ka neviens vēl nezina par manu nelaimi Netiku redzējis skatienus. Labi ir strādāt cilvēkos: domas par nāvi kaut kur aizklīst.
Bet tagad tās atkal sāk rēgoties. Jāpadzen! Nespēju.
Kabinetiņš man mazītiņš, bet mājīgs. Modemā un senlaicīgā sajaukums.
Mapes uz galda. Manuskripti, raksti, disertācijas. Zinātne. Es par to neesmu augstās domās. Viss izmainījies sīknaudā Zeltrači rokas sēklu smiltīs, meklē zelta kripatas. Nav manāmi centieni aptvert visu ar vienu skatienu — no atoma līdz sabiedrībai. Vai varbūt enciklopēdisti vairs nav iespējami? Varbūt tie ir pat smieklīgi…
Vai nevajadzētu veltīt palikušo gadu pārdomām par labo un ļauno?
Diez vai izdomāšu kaut ko prātīgu.
Labāk pie lietas.
Dienā viss izskatās citādi. Nāve kaut kur atkāpusies, un es tai tagad neticu. Anabiozes problēma skatāma tīri zinātniskā plānā — nevis es gulēšu sarkofagā, bet cits.
Lūk, piezīmju manuskripts. Rita darba auglis. Puišiem es to, jādomā, vēl nedošu
Un vispār, ko es gribu viņiem pateikt?
«Es esmu slims. Lūdzu, bez činkstēšanas.» Strādāt intensīvāk — gribu redzēt rezultātus. Par vietnieku pašreiz nerunāšu. Un par anabiozi arī ne. Jāsadala konkrētie uzdevumi, te ir saraksts.
Un viss. Nē, vēl pavērot reakciju. Pēcteča izvēlei. Lai viņš slavinātu skolotāju? Nē, lai turpinātu darbu. Godīgi? Gandrīz.
Izskatu manuskriptu
PIEZĪMES PAR ANABIOZI.
Teorētiski var iedomāties iespēju konservēt cilvēku tāpat ka jebkuru siltasiņu dzīvnieku. Vispār zināms, ka, pazeminot temperatūru, samazinās jebkuras ķīmiskās reakcijas, tātad arī vielmaiņas ātrums. Mēģinājumos konstatēts, ka 25° temperatūrā tā sastāda 25%, bet 10° temperatūrā — 6% no normas. Acīmredzot šos skaitļus var attiecināt arī uz cilvēku, varbūt ar nelielām korektīvām. Organismam sasalstot, vielmaiņa tuvojas nullei Protams, visvilinošāk būtu konservēt dzīvību sasaldējot. Tas izdodas ar zemākajiem dzīvniekiem pat zivīm .Bet zīdītāji pēc atkausēšanas neatdzīvojas.
Kāpēc?
Orgmisms sastāv no ļoti daudzveidīgām šūnām, kuras evolūcijas procesā diferencējušās. Nervu, muskuļu, dziedzeru šūnās. Saistaudi, epitēlijs. To vidū ir senākas cilmes šūnas, kuras gandrīz neatšķiras no attiecīgajām bezmugurkaulnieka šūnām, un jaunas, kas radušās augstāko adītāju līmenī. Pirmējās saglabā dzīves spēju visdažādākos ārējās vides apstākļos, un konkrēti, zemā temperatūrā. Ar otrējām ir sarežģītāk.
Ir divu tipu ķīmiskās reakcijas, kas nosaka dzīvību: vienas ir pamatā nespecifiskajiem dzīvības procesiem (piemēram enerģijas iegūšana ar vienkāršākiem oksidācijas procesiem), otras — specifiskajiem (piemēram, muskuļa kontrakcijas, nervu impulsa rašanās vai sarežģītu hormonu veidošanās). Šīs reakcijas ir ļoti jutīgas un notiek tikai stingri noteiktos apstākļos — kad tiek nodrošināts nepieciešamais daudzums skābekļa, pH. noteikta temperatūra. Tomēr to pārtraukšana nenozīmē šūnas nāvi: ja tiek radīti iepriekšējie apstākļi, funkcijas atkal atjaunojas.
Tātad jebkuru izolētu šūnu var iekonservēt atdzesējot; vienīgi jāpastāv nosacījumam, ka ārējā vide nodrošinās visnepieciešamāko barības vielu piegādi un sārņu aizvadīšanu. Specifiskās funkcijas izslēdzas agrāk, bet dzīvības galvenās reakcijas saglabāsies līdz zemai temperatūrai un pēc tam izzudīs, lai viegli atjaunotos, organismam sasilstot. Tas ir pierādīts ar tā saucamām audu kultūrām ārpus organisma, mākslīgos apstākļos audzējot atsevišķas šūnu kolonijas.
