— Domājam, ka desmit, bet divi nedarbojas. Būs jāaprobežojas ar mērīšanu.
— Tas ir slikti, Jurka. Pats šefs iesaistījies darbā, bet tu neesi nodrošinājis tehniku.
Vadimam deguns garš un uzacis melnas. Kaukāzietis viņš, vai? Uzvārds Pļašņiks — ukrainis? Odesietis? Tur reiz esot sajaukušās visas nācijas.
Nu tā, pats grūtākais ir pāri. Sirds darbojas teicami, tā pat nepamanīja, ka mēs caurulīti ievadījām aortā un asinis plūst cauri mērītājam.
— Juļa, heparīnu ievadījāt?
— Jā.
— Liekas, asinis nekur nesūcas.
Tas ir svarīgi: jānosien visi sīkākie vadiņi. Asinis vairs nespēj sarecēt, bet mēģinājums ilgst daudzas stundas.
— Cik daudz asiņu jums ir sagatavots?
— Mēs sagādājām tikai divus litrus, vairāk nav donorsuņu.
— Slikti.
— Ivan Nikolajevič, jūs taču zināt, kā strādā mūsu vivārijs. Paši pērkam suņus.
— Vai arī zogam.
Es klusēju. Nav manā varā nokārtot vivārija darbu. Bet Jura ir sašutis.
— Sadot šim Švečikam partijas sapulcē. Tāds blēdis.
— Ir jau mēģināts. Nez kadeļ priekšniecība viņu iemīļojusi.
— Stāsta, ka viņš esot izdarījis kādus pakalpojumus lvanam Petrovičam.
— Vadim, nerunājiet tā. Jūs taču nezināt, vai tas ir tiesa vai nav (To sakot, es aizstāvu direktoru. Nedomāju, ka viņš būtu tā pazemojies. Bet galu galā, velns viņu rāvis. Tas nav galvenais.) Un spēku arī maz, Vadim Vai tiešām ir vērts tos izšķiest par niekiem.
— Nedrīkst atteikties no principialitātes pat sīkumos. Ivan Nikolajevič. Un bez tam — kā atrast robežas starp sīkumiem un svarīgo?
— Jums, Vadim, viss liekas vienkārši.
— Protams. Švečiks paliek Švečiks, šaubas te pilnīgi nevietā.
— Bet vai par Ivanu Petroviču, kas it kā uz viņa izdarībām skalās caui pirkstiem, jūs arī varat izteikties tikpat kategoriski?
Vadims ir mazliet apmulsis.
— Nu kur tad paliek jūsu principialitāte? Ja Švečiks ir nelietis, vai tad viņa aizbildnim arī jābūt tādam? Pēc formālās loģikas likumiem.
— Man jāpadomā. Bet zināms pamats tam ir.
Man patīk viņa dedzība un tiešums. Igors met viņam ar acīm, lai viņš apklustu. Politiķis. Kā nekā es taču esmu šefs.
Mēs turpinām strādāt. Tas ir, mēs darām darbu, kas prasa lielu precizitāti. Nosienam vissīkākos asinsvadus. Galva brīva, tā ka var domāt. Atsevišķās ar darbu saistītās replikas neskaitās.
— Manuprāt, Vadim, jums nekaitētu padomāt arī par to, ka ne jebkura principialitāte ir svētiga.
— Kā tad tā?
— Nu tā, visam ir savs mērs. No dažas principialitātes nesagaidīsi nekā laba. Apstākļi tai neeksistē. Tikai kails princips. Bet pierādījumus savai taisnībai tā meklē sevī pašā un spēkā. Šāda principialitāte ir veikla uz secinājumiem. Un uz izrēķināšanos.
— Droši vien jums taisnība, Ivan Nikolajevič. Tomēr baidos, ka no jūsu spriedumiem līdz šitādu Švečiku attaisnošanai ir tikai viens solis. Un vispār: ievērot mēru ir labi, bet kaut tikai šī ievērošana neizvēršas par parastu gļēvumu un vājumu. Viss ir jānovērtē, jāapsver, par visu jāšaubās, bet ar rīcību, ar secinājumiem, kā jūs sakāt, pa to laiku jānogaida. Un pēc tam var pavisam izlocīties.
Tas jau nu tieši tēmēts uz mani. Var arī sadusmoties. Bet negribas.
— Jura, jūs esat kibernētiķis. Izsakieties jūs!
Viņš ir mazliet apmulsis. Pat nosarcis. Juras simpātijas ir Vadima pusē. Viņi visi uzskata mani par pārliecīgi korektu un pabailīgu.
— Mums, tehniķiem, ir darīšana ar vienkāršiem jēdzieniem, kur skaitļu jēga ir skaidra. Es vēl nezinu, ka salīdzināt sarežģītus jēdzienus no ētikas, politikas vai filozofijas sfēras, bet domāju, ka var.
— Zādzība paliek zādzība: vienalga, vai esi nozadzis kapeiku vai miljonu.
Kāds klusītēm izmeta:
— Tikai nez kāpēc soda dažādi.
Visi ieinteresējās par strīdu, un tas sāk traucēt darbu. Jābeidz, lai gan liekas, ka man nav izredžu viņus pārliecināt. Viņi spriež pārāk kategoriski. Pacentīšos.
— «Teic, kas labi ir, un teic, kas slikti?» Atcerieties, kā tas ir Majakovskim. Fizioloģiski labi nav nekas cits kā patikas centra kairināšana. Visa cilvēka darbība ir programmas. Ja tās tiek izpildītas, ir labi. Ja ir kavēkļi — slikti. Dzīvniekiem programmas ir instinkti, bet cilvēkam pievienojas morāle, ētika, uzvedības normas. Tās nav vienādas, — ir šķiras, reliģijas, filozofijas, zinātne. No tā izriet dažāds rīcības novērtējums, dažāds labais un ļaunais. Sabiedrība nosaka to ar kriminālkodeksu, bet atsevišķs cilvēks — ar pārliecībām, kuras stipri deformē subjektīvisms — tās ir atkarīgas no «dzīvnieciskajām» programmām — no mīlestības, izsalkuma, godkāres … Labā un ļaunā kritēriji, kādi pieņemti sabiedrībā, ir labi tikai tad, kad nodrošina tai stabilitāti un pilnveidošanos. Un cauri. Ar to, pēc manām domām, mūsu strīds ir jāpārtrauc, citādi mēģinājums būs pagalam.
Kamēr es runāju, neviens vairs nestrādāja — vieni aiz intereses, citi aiz cienības.
— Ivan Nikolajevič, mēs vēl pastrīdēsimies ar jums.
— Protams. Es būšu ļoti priecīgs.
Jāpārrunā šie jautājumi ar Ļoņku. Cilvēks līdz pašam pēdējam mirklim jūt interesi par abstraktām problēmām.
