Pēdējā laikā radušās jaunas iespējas, kā ievadīt organismā skābekli, proti, ievietojot augstspiediena kamerā. Plazmā izšķīdušā skābekļa daļa pieaug proporcionāli parciālajam spiedienam. Tāpēc, lietojot plazmu, iespējams atteikties no hemoglobīna un pat pazemināt sūkņa jaudu. Bez tam augstā spiedienā līdz 25% nepieciešamā skābekļa organisms saņem tieši caur ādu. Zemā temperatūrā elpošanas caur ādu īpatnējais svars pieaugs tiktāl, ka spēs pilnīgi nodrošināt organismu ar skābekli. Tiesa, šai sakarā rodas briesmas, ka virsējie audi būs pārsātināti ar skābekli un var ciest tā rezultātā, turpretī dziļie atradīsies hipoksijas apstākļos. Taču pats galvenais, ka skābekli ievadot šādā veidā, netiek nodrošināta vienlaicīga ogļskābes izvadīšana. Tāpēc audu gāzu apmaiņas galvenais līdzeklis anabiozes apstākļos paliek asinsrite, izmantojot plazmu. Spiediens kamerā būs dažāds atkarā no atdzesēšanas un sasildīšanas apstākļiem, cirkulācijas ātruma un temperatūras līmeņa. Var pieņemt, ka 0,5 atm spiedienā un lietojot tīru plazmu, nepieciešamais cirkulācijas ātrums būs ap 0.5 l/min. Tomēr jāievēro, ka gadījumā, ja jauda ir zema, ļoti grūti nodrošināt asins izplūšanu cauri visiem audiem. Ja tilpums bus mazs un spiediens zems var iestāties kaitīga centralizācija, proti, asinis cirkulēs tikai pa dažiem maģistrālajiem vadiem, bet organsma «nostūrīšos» nenonāks. Tāpēc iespējams, ka asinsrites optimālais režīms izrādīsies periodisks, MAA darbs ar jaudu 2—3 l/min — kā saldējamais agregāts: «skalos organismu un apstāsies. Tāda pulsējoša strāva varbūt būs izdevīgāka vēl arī tāpēc, ka tā pildīs mehānisku funkciju, proti, masēs audus.
Visai ticams, ka svarīguma ziņā otrajā vietā pēc gāzu apmaiņas stāv ūdens-sāļu līdzsvars un skābju-sārmu līdzsvars, ūdens un sāļi tiek ievadīti organismā caur gremošanas traktu, bet izvadīti — caur nierēm. Anjonu un katjonu daudzumam jābūt noteiktās savstarpējās attiecībās, lai uzturētu konstantu pH. Tiesa, pH ietekmē arī CO
Lai uzturētu organisma enerģētisko līdzsvaru un radītu jaunas struktūras vielmaiņas procesā noārdīto vietā, nepieciešamas barības vielas. Tās ir olbaltumi, tauki, ogļūdņi un vitamīni. Tā kā gremošanas trakta darbība nesaglabāsies, visus šos produktus nāksies ievadīt tieši asins straumē. Medicīnas praksē izsenis pazīstama glikozes ievadīšana, jau apgūta emulģētu tauku un aminoskābju ievadīšana. Viss vitamīnu komplekss arī jau ir šķīdumos. Beidzot, jāievēio, ka nozīmīgu daļu no derīgajām barības vielām organisms saņems ar svaigu plazmu, kuru vajadzēs pievadīt, kā liekas, ik dienas. Tā satur retus elementus, hormonus, aminoskābes, citus svarīgus faktorus, no kuriem daudzi vēl nav zināmi. Nepieciešamais barības vielu daudzums būs nenozīmīgs, ja ievērojam, ka vielmaiņa pazemināsies divdesmit—trīsdesmit reižu.
Parasti organismā vienmēr veidojas zināms daudzums toksisku produktu, kas aknās pārvēršas nekaitīgos savienojumos. Aknu funkcija anabiozes apstākļos var krasi pazemināties. Tāpēc, iespējams, būs nepieciešams periodiski pilnīgi apmainīt plazmu. Bez tam pēdējos gados sekmīgi tiek kostruēti «mākslīgo aknu» tipa aparāti, kuri spēj absorbēt augstmolekulārus toksiskus slāpekļa produktus.
Tātad teorētiski pilnīgi iespējams uzturēt anabiozi, nodrošinot šūnām nepieciešamo ārējo vidi, kas piegādās tām barības vielas un aizvadīs sairžanas produktus.
Tomēr ir daudz speciālu jautājumu un tehnisku detaļu, kas vēl apspriežami un pētījami. Tagad pat grūti tos visus paredzēt. Pakavēsimies pie dažiem no tiem.
