— Jā, piedodiet. Es uztraucos. Man gribējās. lūk, ko pateikt: mums vajadzīgs labs mediķis. Tas ir, pieredzējis ārsts, kas labi pārzina akūtus patoloģiskus procesus, kuriem mēs konstruējam savu mašīnu. Tāds Varētu būt Aleksejs Jurjevičs, anesteziologs. Jūs viņu labi pazīstat, viņš nāk uz mēģinājumiem, Bet ir jāparunā ar viņa šefu.
— Pierakstīsim: parunāt ar Pjotru Stepanoviču.
Es pateikšu viņam visu. Lai gan viņu ar nāvēm neiebaidīsi, bet viņš ir ieinteresēts mašīnā. Progresīvs ārsts. Vienīgi sauss: nav saprotams, kas viņu tā īsti interesē.
Piedodiet, man vēl viens ierosinājums: pārceliet mani uz klīnisko fizioloģiju. Uz laiku. Tādā veidā varēs daudz ko iegūt slimas sirds raksturojumam.
— Arī labi.
Visi nomierinājušies un spriež īsti lietišķi. Vai viņi izpildīs savus solījumus? Līdz šim vajadzēja viņus aktivizēt, citādi likās, ka laboratorijā nosēžas dūņas. Tagad tam nebūs spēku. Viss var izputēt. Jāieinteresē.
— Paklausieties, bet vai jūs aptverat, ka visi mūsu darba rezultāti tiks jau jums, nevis man? Ka jūs strādāsiet sev? Ka vispār šis pasākums ir tīrā «zelta ādere»?
Reakcija. Atkal Vadims.
— Mēs visu saprotam, tikai jums gan to nevajadzētu teikt. Mēs nepārdodamies par amatiem un grādiem, lai gan arī neatsakāmies no tiem.
Klusums. Jura nosarcis. Igors skatās pa logu. Semjona sejā neko nevar izlasīt…
Esmu apvainojis viņus. Mētājos ar skaistām frāzēm par pienākumu, bet par cilvēkiem domāju slikti.
— Piedodiet man, zēni.
Jura:
— Mēs neesam ideāli varoņi, Ivan Nikolajevič, bet nevajag mums to atgādināt. Darīsim visu, ko varēsim.
Uz to man nav ko atbildēt. Atliek izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un vispār, jābeidz šī saruna.
— Vēl viena lieta, biedri. Mūsu shēmā slikti pārstāvēti audi, celulārais līmenis. Bet tieši audi patērē skābekli, glikozi, izdala ogļskābi, sārņus. Audu raksturojumam nepieciešama laba bioķīmijā, bet jūs paši zināt, kāda ir mūsu laboratorija. Semjon Ivanovič, es palūgšu jūs: aizbrauciet uz Bioķīmijas institūtu un pazondējiet augsni attiecībā uz sadarbību. Vai jums tur ir paziņas?
— Nav, bet es iepazīšos. Rīt pat aizbraukšu. Tikai nezinu, vai pratīšu tā jēdzīgi paskaidrot, ko mēs vēlamies. Katrā ziņā pamēģināšu ieinteresēt un tad atvedīšu pie jums.
Beidzam. Kas man vēl sakāms? Jā, par izturēšanos.
— Tas tad nu būtu viss, biedri. Es esmu pierakstījis: kad un ko darīs ikviens. Lūdzu jūs ziņot man par rezultātiem. Un nekautrējieties mani traucēt. Es pats pateikšu, kad būs ļauni. Bez tam vēl kas: mana slimība nav turama diezkādā noslēpumā, apslēpt to tikpat nav iespējams, bet arī liekas runas nav vajadzīgas. Galvenais, lai nevienam prātā neienāk doma par darba atslābināšanu laboratorijā, citādi — tā arī būs. Bet tagad ejiet. Es vēl ieiešu paskatīties operāciju telpā.
To es piebildu, lai nebūtu jāatsveicinās. Jutu. ka atsveicināšanās iznāktu neveikla.
Viņi pieceļas un klusu aiziet. Cits pēc cita: stalti, slaidi. Jauni. Veseli.
Lūk, tā sākas jauns etaps laboratorijas dzīvē. Tagad viņi domās. Neesmu pārliecināts, ka cēlo jūtu uzplūdums noturēsies visiem. Sarežģīta ir cilvēka daba, spēcīgi ir instinkti, zemapziņas tieksmes pēc iegūšanas, pēc varas, kūtrums. Pamodīsies skaudība, neuzticība, alkatība. Vai barjeras viņu ceļā ir pietiekamas?
Jāpiezvana Ļubai, kamēr viņa nav aizgājusi uz māju. Cik nepatīkama ir šo satikšanos organizācija: meli, meli, meli … Ļuba tik ļoti cieš no tā. Paldies dievam, drīz beigas.
Ņemu klausuli.
— Hallo, komutators? Vai pilsēta brīva? Dodiet man, lūdzu, B 3-67-20.
Savieno.
— Paaiciniet, lūdzu, Ļubovu Borisovnu.
Gaidu. Ko es teikšu? Viņa izbrīnīsies. Negaida.
— Ļubova Borisovna? Tas esmu es. Jā, es. Man jāparunā ar jums. Šodien pat. Nekas nav noticis, bet Vajag. Būšu mājā pēc pieciem. Kā parasti. Uz redzēšanos.
Jūtu, ka viņa ir satraukta. Bet man viņa jāredz šodien. Es nevaru gaidīt nākošo nedēļu. Un es bīstos šīs sarunas. Tēlošu tādu brašu vīrieti, kas ne no kā nebīstas. Un viņa arī melos — mierinās. Bet pēc tam raudās visu ceļu. Slaucīs asaras un steigšus, bez spogulīša, pūderēsies. Pēc tam uzliks mierīga masku.
Smagi ap sirdi. Atkal mani ielenkuši šie rēgi — slimība, slimnīca, ciešanas, nāve. Vēl: žēlums, izskaidrošanās, neveiklums.
Nez ko puiši nodomāja? Ka viņu šefs ir tik savaldīgs zinātnieks? Bet viņš ir pavisam vājš cilvēks, kam gribas pabāzt galvu zem spilvena un vaidēt, vaidēt, skumju māktam. Un visi šie plāni — tā ir tikai bēgšana pašam no sevis. Kustība allaž saista domu un novērš no cita — no bezizejas vientulības. Zinātne ir lieliska. Tu domā un domā un aizmirsti, ka ir tāds jautājums: kāpēc?
Žēl, ka man nav ģimenes. Vai tev prāts, tieši otrādi! Tagad būtu daudz ļaunāk. Bet tā… ko man zaudēt? Ļubai mana nāve objektīvi nesīs atvieglojumu. Laboratorija? Jā, viņiem es esmu vajadzīgs ,.. pagaidām. Nav vērts mānīt sevi: man tā kā nav izdevies redzēt garīgās tuvības piemērus starp skolotājiem un skolēniem. Viņi aiziet, tikko kļūst patstāvīgi. Tāpat kā bērni. Es personīgi to neesmu vēl izbaudījis, bet nez vai būšu izņēmums. Man pašreiz ir īstais laiks pazust — kamēr viņi jauni un mīl.
