— Kāpēc jūs piespiežat mani runāt? Vai jūs tiešam nejūtat, ka man ir grūti? Ka man ir bezgala žēl sevis? Un ka es negribu mirt. Negribu … Tikko kā atradu īsto darbu … Bet ko pavēlēsiet man darīt? Es esmu ārsts un pat… zinātnieks. (Kāpēc — pat? Muļķīgi.) Stāvoklis bezcerīgs. Es taču nevaru vienkārši apgulties un gaidīt nāvi, rijot tabletes, noņemoties ar procedūrām? Vai jūs saprotat, cik tas ir briesmīgi? Beidzot vēl kas: man jāatmaksā parādi. Pēdējā laikā tas mani kremt… Visu dzīvi es esmu tikai ņēmis un neko neesmu devis atpakaļ. Cilvēki no manas zinātnes pagaidām vēl nav guvuši ne nieka. Tagad radusies iespēja kaut ko paveikt. Un tas man ir jāpagūst. Jūs, jaunieši, nedomājat par šiem jautājumiem vai arī dzīvojat cerībā uz nākotni. Ka vēl paspēsiet atdot. Bet dzīve paiet ātri. Parāds — tas nav vienkārši frāze. Tas tā ir patiesībā.
Atkal klusums. Viņi jūt, ka esmu strupceļā. Varbūt pirmoreiz sadūrušies ar bezcerību. Jābeidz saruna. Jūtos kaut kā neveikli viņu priekšā, it kā es būtu vainīgs. Un tad vēl tie vārdi par parādu…
— Man viss ir skaidrs. Laboratorija ir apdraudēta. Jums var nolaisties rokas. Uzdevumi ir lieli, darbu priekšā daudz, bet uz mani nav ko cerēt. Vai varbūt pat domājat, ka plānus es sastādu izmisumā, bet vēlāk, kad sāks pa īstam svilināt — aiziešu. Tad nu lai jūs zinātu: laboratoriju neatdošu līdz pat nāvei. Kas šaubās — lai iet jau tagad projām. Bet, kas paliks, tam jāapsolās šo gadu ziedot darbam visus spēkus. Lietas labā un… manis labā.
Varbūt pieminēt, ka es viņus visus esmu izvedis ļaudīs. Nē, neteikšu. Ja saprot — ir labi, ja ne — arī vārdi nelīdzēs. Skaidrs, ka tagad neviens no viņiem nepiecelsies un neaizies. Jāpavēro vēlāk.
— Apspriedīsim plānu, — pavisam mierīgi un ikdienišķi ieteicās Jura.
Labi, lai notiek. Bet pašam tā gribas vēl parunāt par jūtām. Gribas, lai papaijātu galviņu … Nē. Jura turpina.
— Bez nopietnas palīdzības no ārienes mēs nespēsim izveidot mašīnu. Nevienam no jums nav ne jausmas, cik šī iekārta ir sarežģīta — tikpat kā simtiem radiouztvērēju. Kibernētikas institūts varētu, bet viņiem arī maz spēku. Jāpiesaista citi institūti un iestādes jālūdz direktori. Bet tā vēl par maz, jāsameklē entuziasti. Es zinu, ka tādi ir. Mēs tos atradīsim. Bet jums, Ivan Nikolajevič, vajadzēs ar viņiem parunāt. Un, protams, arī ar direktoriem.
Jā, ar «dienišķo maizi» vien nepietiek.
— Būs darīts. Termiņš?
— Trīs dienas izlūkošanai. Bet tas vēl nav viss, vajag zināt, kas jāmodelē. Bez sirds, m un pavisam nenozīmīgas nervu regulācijas mums taču nav citu raksturojumu. Un pat orgānu savstarpējo attiecību shēmas vēl pilnibā nav sastiķētas. Kad es pirms trim gadiem atnācu šurp, man viss likās ļoti vienkārši. Turpretī tagad tieši otrādi — sarežģīti. Nav cerību, ka … jā, ka gada laikā mēs iegūsim pilnīgus raksturojumus. Paliek viens: heiristiska modelēšana. Drošāk jāizvirza hipotēzes un jāmodelē tās.
Viņš runā labi un pareizi. Būs man pašam pie tā jāķeras. Nekādu rakstu, referātu un lekciju šai gadā — viss gads lai paliek domāšanai.
— Ko teiks citi?
— Ļoti grūti ar nervu un endokrīno sistēmu. Nav pētīšanas metožu. Nervu impulsus nevar uztvert: tie iet pa ļoti daudziem vadiņiem, kas nav pieejami, turpretī hormoni ir asinīs, bet viņu noteikšanai nepieciešama ārkārtīgi sarežģīta ķīmija.
— Vadim, jums jāpamatojas uz pieņēmuma, ka, sākoties akūtai saslimšanai, regulējošās sistēmas bija veselas. Tad, es domāju, to reakcijas būs vairāk vai mazāk stereotipas. Tā teica Seljē. Tātad jāfiksē daži mezgla punkti un pēc tiem tad var atveidot visu sistēmu. Jums būs jāpacenšas šo shēmu uzzīmēt, nu …
— Jā.
— Bet jums kā, Semjon Ivanovič? Un ko jūs vispār teiksiet?
— Mans uzdevums ļoti pieticīgs — nieru raksturojumi. Es domāju, ka tie drīz būs gatavi — pēc mēneša, varbūt pēc diviem.
— Un tas ir viss?
— Bet ko tad es vēl varu? Matemātiku es nezinu un fantazēt neprotu.
— Jūs taču varētu savā ziņā ņemt kaut vai aknas. Bez tām mēs vienkārši nekā nevaram iesākt — tās piedalās visās saslimšanās.
— Pamēģināšu. Pameklēšu literatūrā metodikas, lai gan baidos, ka neko daudz neatradīšu. Liekas, ka viss ir diezgan sarežģīti.
Vai viņš nespēj vai negrib? Nespēj. Pieradis visu dzīvi nodarboties ar sīkiem jautājumiem: «a» ietekme uz «b». Puiši raugās uz viņu ar neuzticību un antipātiju. Briest konflikts. Pagaidām liksim mierā. Igors arī klusē. Tas nu gan var strādāt, to es zinu. Kā tad:
— Ivan Nikolajevič, atļaujiet man sacīt.
— Lūdzu.
— Es nerunāšu par sirdi, šai ziņā viss kārtībā. Mēs ar Juru un Toļu drīzumā dosim raksturojumu formulas veida, tā saistīs minūtes tilpumu ar spiedienu vēnās, artērijās, ar pH, ar skābekļa daudzumu asinīs. Tomēr tikai mērenas patoloģijas gadījumos. Nav skaidra regulējošo sistēmu — hormonālo un nervu sistēmu — iedarbības nozīme. Elektroniskais modelis, kuru pēc raksturojumiem izveidojis Jura, ir labs diezgan.
— Igor, to visu es zinu.
