Daudz ir tādu direktoru kā mūsējais. Zinātnē viņš ir nulle, bet komandē zinātniekus. Bezjēdzīgi. Kādu līniju viņš var ieturēt? Kādām idejām sekot? Katra laboratorija strādā, kā spēj, līdzekļus un štatus viņš sadala pēc principa: kas vairāk izraus. Efekts atkarīgs no publikāciju un disertāciju skaita. Bet kāda ir to vērtība? Nav svarīgi.
Ir jau vēl viens plānošanas princips — zvans: «Tu tur, Ivan Petrovič, nodrošini apstakļus biedram N., viņš šķiet ļoti talantīgs cilvēks. Novators. Vadība tā uzskata.» Tātad, kāds nekauņa ieņēmis augstieni — aizgājis pie pašas augstākās priekšniecības. Pratis pārliecināt, iepatikties. Tas taču ir vienkāršāk, nekā pierādīt zinātniekiem. Bet šim atkal glaimo mecenāta loma. Viņš tad arī zvana. Uz dažiem gadiem biedrs N. ir nodrošināts. Pēc tam, saprotams, plīsīs kā burbulis…
Nav vērts dusmoties, draugs. Šis princips beidz pastāvēt. Un nesūdzies, ka tev nodarīts pāri. Ivans iedeva tev laboratoriju, pēc tam katru gadu palielināja štatus. Bez zvanīšanas. Iedeva, bet kā? Atradies mecenāts. Patika tēlot aizbildni un pie reizes izmest: «Mēs esam tie progresīvie, attīstām kibernētiku. » Arī mēs arām teica muša.
Dievs ar viņu. Tagad man tas nav svarīgi, bet domāju pa vecam. Inerce. Vai arī gremšanās?…
Viena izskaidrošanās tātad laimīgi garām. Tūlīt būs otra. Pēc tam ar Ļubu. Žēl viņas. Kāpēc? Viss nokārtosies uz labāko. Beigsies viņas dubultā dzīve. Varēs skatīties bērniem acīs.
Kā viņai pateikt? Es iedomājos viņas seju; noslīdēs, skaidri iezīmēsies sāpju radītās krunciņas. Kļūs neglīta un veca. (Vai atminies: «Negribu kļūt veca! lai tu mani vairs nemīlētu!») Mīļā, vai tad es spēju tevi nemīlēt? Līdz nāvei.
«…bet līdz nāvei trīs soļi vien ir» — . tādu dziesmu dziedāja kara gados.
Nedomāt. Saņem sevi rokās.
Nepatīkama sajūta pēc direktora. Es nemīlu viņu. Mani uztrauc viņa aizbildnieciskās lielmaņa manieres. Nu kā gan citādi — dažnedažādu komisiju loceklis, akadēmiķis. Tev skauž! Fu!… Un nevienam nepateiksi, tikai savējiem.
Zinātnei nepieciešama brīvība. Diskusiju brīvība Kā gaiss.
Bet vai tu varētu tagad aizstāvēt savas idejas? Pierādīt zinātnieku pulkam, ka tev vajadzīga nauda mašīnai, vajadzīgi inženieri? Domāju, ka varētu gan. Protams, autoritātes arī ir konservatīvas, bet dodiet iespēju pierādīt.
Nekas. Etiķešu līmēšanas mīļotājus pamazām jau ved uz kapiem. Vai atceries nievājošās iesaukas: «veismanists-morganists», «antipavlovietis»? Vajadzēja tikai pateikt — un nākošajā dienā tev jau paņēma laboranti, atnesa rīkojumu atdot vērtigu aparātu. Direktoram seja kā akmens: «Padomju zinātnes perspektīvu virzienu attīstība prasa pārkārtojumus.»
Nākošajā sēdē, skaties; zinātnieks nožēlo grēkus. Pietvīcis sarkans, lūpas trīc. Redzams, ka pats sev pretīgs. Bet ko lai dara? Strādāt gribas, un bez tam ēst arī vajag. Kā nekā sieva, bērni.
Tas viss aiz muguras. Bez tam tu pats nemaz no tā netiki cietis. Kā jaunākajam zinātniskajam līdzstrādniekam tev nebija ko zaudēt. Bet, starp citu, sapulcēs vis neprotestēji. Aprobežojies ar savu kompāniju. Lūdzu to ievērot, zvērināto kungi.
Pretīgi.
Jau divi. Kāpēc gan viņi nenāk? Mēģinājums tagad tanī stadijā, ka var iztik bez viņiem. Programma. Bet, galu galā, vai maz kas var notikt. Piemēram, sirds apstāsies.
Apstāsies. Un man arī.
Tagad viss institūts runās par manu leikozi. Dienas varonis. Sevišķi laboratorijā.
Reakcija būs dažāda.
Vienkāršs žēlums. Tas būs tiem, kam esmu mījš. Vai tādi vispār ir? Jā. Esmu to manījis pēc skatieniem.
Citi nožēlos zinātnieku, vadītāju. Ka var tikt pārtraukti interesanti darbi, izjuks disertācijas.
Trešos visvairāk interesē — kas nāks vietā?
Neviers, liekas, neteiks: «Tā viņam vajag.» Šķiet, ka ienaidnieku nav. Vai tas ir labi vai slikti? Drīzāk slikti: tātad esmu izvairījies no cīņas. Nekaitīgs zinātnieks.
Kā tas viss ietekmēs laboratoriju? Jānotur tonuss. Nē, pat jāpaceļ. Noteikti jāpaceļ, citādi programmu pabeigt neizdosies.
Pie durvīm klauvē.
— Lūdzu.
Te nu viņi ir — visi trīs. Jautri, mundri jauni. Istabā uzreiz kļuva šauri un gaiši. Vadims kaut ko cenšas pierādīt. Pēc sejām redzu, ka strīdējušies. Droši vien bijuši ēdnīcā. Tur allaž iet vaļā diskusijas.
— Kā ar mēģinājumu? Ko dara sirds?
— Uz goda! Kā zvērs. Spiedienu aortā mainījām no četrdesmit milimetriem līdz divsimt, bet darbojas vienmērīgi, kā pa diegu.
To pateica Vadims.
Tālāk Igors:
— Pierakstījām veselu lērumu skaitļu.
Jura:
— Man šķiet, ka būs nepieciešamas dažas korektīvas manā modelī. Sēdēsim līdz vēlam vakaram, pavērosim patoloģijas dažādas pakāpes.
— Labi. Jura, palūdziet Semjonu Ivanoviču.
Jāsakopo domas. Izliekos, ka skatu manuskriptu. Tas guļ man priekšā uz galda — «Piezīmes par anabiozi». Dzirdu, ka Vadims «Kas par noslēpumu? Nez vai tikai netaisās precēties?» Jā, precēšos. Ar VIŅU.
Tā pagājusi dzīve. Vai tālu tas laiks, kad es biju tāds pats kā viņi? Vienīgi varbūt ne tik jautrs. Allaž bija patmīlība un «mazvērtības komplekss»: vistrūcīgāk apģērbies, neglīts, dejot un lakstoties neprotu. «Grāmatu tārps» — mēdza saukt māte.
