Šis pats Jura, droši vien ir pārliecināts, ka var apgūt jebkuru zinātni, jebkuru priekšmetu. Apgūt… Es arī tā, domāju.
Klāju guļvietas. Saliekamā gulta. Porolona matracītis. Ērts, vienīgi palags uz tā slikti, turas. Apspraudīsim. Vēl virspalagu.
— Jura, tur vannas istabā ir jauna zobu suka. Sarkana.
Viņš apsegsies ar pledu. Būs silti.
— Liecies gulēt. Vai lasīsi? Ir avīzes.
— Nē, pateicos. Es ātri aizmiegu.
Viņš kautrējas. Nu ko, es arī nodzēsīšu gaismu tūlīt.
Vakara tualete. Zobi kā zobi, bet smaganas acīm redzami pietūkušas. Vai tik skaidri jau? Jā. Nekas. Vēl kalpos! Liekos gulēt.
— Ar labunakti. Necelies agri.
— Ar labunakti.
Izdzēšu gaismu.
Guļu, izstiepies zem segas. Silti. Cik labi ir atgulties pēc garas darba dienas.
Pie griestiem gaiši kvadrāti no ielas spuldzēm. Šūpojas. Vējš. Lūk, aizrāpoja vēl kāds plankums. Ātrāk, aizvien ātrāk. Pazuda. Kāds ieslēdzis automašīnas ugunis. Naktī nav inspekcijas.
Gulēt.
Bet smadzenes neļaujas miegam.
Diena pagājusi. «Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas…» Nav daudz dienu palicis. Katra no tām jātur dārga. Kālab? Vai nav vienalga — agrāk vai vēlāk? Klausies, vai tu nepozē? Varbūt tikai mazliet… -
Viļņi… Jūras viļņi. Labi ir tā aizmigt krastā. S … ššš … ūū … Dzirdu viļņu šalkoņu, metodisku, nomierinošu. Tā bijis miljoniem gadu. Es to vairs neredzēšu.
Nē, pavasarī vēl paspēšu aizbraukt. Pasēdēšu uz oļiem. Padomāšu par mūžību.
Jura aizmidzis. Patiešām ātri. Jaunība. Agrāk vēl mēdza teikt: tīra sirdsapziņa.
Laikam gan.
Nekas man pašreiz nesāp.
Būtu labi, ja Ļuba būtu ar mani. Patīkami sajust uz savas kājas viņas mazo, mīksto pēdu. Tas man iespiedies prātā jau sen. Vēl matu smarža.
Nopūšos. Nepraša: nevienu reizi neesmu pārgulējis ar sievieti veselu nakti! «Ai, cik vēls», «Ai, jau jāskrien». Un tā vienmēr. Vakarrīt vēl bija cerība — pagulēšu. Izgaisa.
Otrajā atnākšanā.
Diez vai. Esmu nesaprašanā: būs anabioze vai nebūs? Dažubrīd liekas, ka murgi, pēc tam, ka realitāte. Bet es gan zinu: izredžu ir ārkārtīgi maz. Mūsu spriedumu loģika ir primitīva. Daudz kā mēs vispār nezinām, nespējam aptvert visu problēmas sarežģītību.
Jānoorganizē mēģinājumi ar ilgstošu anabiozi. Nepaspēsim. Pamošanās programma vispār nebūs izstrādāta.
Bet vai maz vajadzīgi mēģinājumi? Ja nu pēkšņi izrādās: nav iespējams pamodināt? Bet tā vismaz ir ilūzija.
Nē, tas nav godīgi.
Un nav vērts pārdoties par dažām liekām izredzēm padzīvot.
Bet kas tevi šai lietā vairāk interesē — zinātnisks eksperiments vai paša liktenis?
Es apsveru: nevaru izlemt. Lepnums: esmu zinātnieks. Ak tu lielībnieks.
Vai šūnas sintezēs savu struktūru, jeb vai būs tikai sairšana? Ja nē, tad cik ātri? Pazemināt temperatūru līdz diviem trim grādiem, tad vielmaiņa samazināsies savas trīsdesmit reizes. Plus glikoze, kurai tomēr ir jāsadeg. Ar tīru ogļūdņu uzturu iespējams viegli nodzīvot kādus divi mēnešus. Pareizināt ar trīsdesmit — iznāk pieci gadi. Pēc tam vajag pamodināt, lai ievadītu barības vielas.
Tad nevajag.
Nē, tik un tā ir interesanti. Bet bez tam droši vien būs olbaltumu sintēze.
Aina: es guļu sarkofagā. Ja cirkulācijai pielietot plazmu, tad āda būs pilnīgi balta. Brrr…! Nepatīkami.
Nekāda diženuma jau nu nebūs. Kameru tik tikko paspēsim sakleķēt, mašīnas visas būs neglītas. Uz zaķa.
Tikai makets vien. Diženuma makets.
Gulēt. Gulēt vajag, draugs.
Paspēsim.
Atceries, kā stāstīja par kāda ārzemju komunista nāvi? Kā sieva lūdza nesagriezt svārkus? «Tie viņam vienīgie.» Tad acis visiem kļuva valgas. Tikai viens tips noteica: «Teātri spēlē. Svārki tur lēti.»
Tas bija Krimā. Viļņi Koktebelē. Š… sss… ūū…
Ļuba gaišā zaļā tērpā nāk man pretī savā žirgtajā gaitā. Smejas, izstiepj rokas, laimīga …
«Kāpēc tu tik vēlu?»
Sapnis.
Vai tas jau sapnis?
Kad sāc dzirdēt balsis…
Tā nu es atkal eju uz darbu. Soļoju mundri: viens, divi, viens divi. Cik jauks laiks: silti, mazs vējiņš.
Iela ir klusa. Kastaņas līdz debesīm. Pēdējās sveces bārsta baltisārtu sniegu.
Pretī nāk cilvēki. Veros viņos un cenšos uzminēt viņu domas, likteni.
Resna veča, viscaur melnā, lēnām kustas, atbalstīdamās uz spieķa. Acis aizklāj smagi plaksti. Gudrības apdvesta gurdenuma sastingusi maska. «Pieņem mani, ak kungs!» Ēna viņai arī melna, liela.
Meitene ar kannu un krūzi rokā skrien palēkdamās, žvadzina pa visu ielu. Un dzied taktī: «Din don, din don.» Māmiņa aizsūtījusi pēc piena — «Tūlīt!» Mācības beigušās. Priekšā vesela vasara laimes. Un vesela dzīve. Lai būtu tā!
Pusmūža vīrs ātri soļo, seja nelaimīga, nikna. Kalpotājs. Nokavējis darbu. Salamājies ar sievu. Viņu gaida priekšniecības rājiens par neizpildītu uzdevumu. «Nolādētā dzīve!» Pareizi. Nolādēta. Bet nomierinies! Viss paiet. Vakarā trīsgadīgais Saņka ierāpsies tev klēpī, apkamps ar siltām rociņām, un seja tev saviebsies bēdīgā grimasē. Pēc tam miklās acis plaši atvērsies un iemirdzēsies. «Jādzīvo!»
Tā man stāstīja Ļuba. Mani nekad nav apkampušas siltas bērna rociņas. «Visa tava zinātne nav vērta tāda glāsta!» — To viņa man teica. Nezinu. Varbūt arī nav vērta.
