Lūk, arī institūts klāt. Vasarā tas ir skaistāks. Kastaņas. Pie ieejas nav neviena: darba diena jau sākusies. Cik smagas durvis, spēka pavisam maz. Es gāju nesteigdamies, bet elpošana paātrināta. Nevajag ieklausīties. Pa šo mēnesi esmu pavisam izlaidies. Kreisajā paribē smeldz liesa. Atkal jau? Gana!
Soļoju pa gaiteni uz savu kabinetu. Pēc ielas šeit šķiet nemājīgi, tumši. Satieku cilvēkus no citām laboratorijām. Viņi sveicina. Raugās ar alkatīgu ziņkāri: «Vēl staigā, bet esot vēzis, pavisam vārgs.» skatās labi: ar līdzdalību un simpātiju. Nevajag padoties skaudībai un īgnumam.
Te jau arī mūsu istabas. Mūsu. Pat sirds iepīkstējās straujāk: tik daudz šeit ielikts enerģijas, dvēseles, sapņu.
Ieskatīšos operāciju telpā. Pazīstama, pātīkama aina: gatavojas mēģinājumam. Vai visi šeit? Poļa, Koļa, Gulijs, Toļa, Vadims. Re, kur Vadims noliecies pār galdu.
— Labrīt, biedri!
Vadims metas pie manis, satver abas rokas. krata tās un smejas.
— Urā šefam!
Nav nekādas bijāšanas! Visi mani ielenkuši, aiztiek, smaida. Un mazliet apmulsuši. Kā izturēties? Veselajiem allaž kauns slimo priekšā.
— Nu kā? Kā jūtaties? Vai neesat iznākuši pārāk agri?
— Kur nu agri! Pašā reizē.
Tas ir Vadims, saprotams. Vaļa izskrēja gaitenī, aizdiedza uz mūsu kaimiņu istabām. Dzirdu, kā viņa kliedz:
— Meitenes! Ivans Nikolajevičs atnācis! Silti ap sirdi. Cik viņi visi labi. Mīl mani. Mīl!
— Ja jūs zinātu, cik bez jums slikti gāja. Priekšnieki pavisam mūs nomocījuši. Trīs mēģinājumi nedēļā, sēžam līdz vēlam vakaram, bet brīvajās dienās to tik zinām kā skaitīt un rasēt.
Vadimam.
— Ko viņi rasē?
— Kā ko rasē? Raksturojumus, līknes. Katrs mēģinājums mums tagad dod tik daudz skaitļu, ka bail! Analogkods tikšķina ārkārtīgi ātri. Re, kur veseli ruļļi.
Jā, patiešām, uz logiem stāv ar skaitļiem izraibināti papīra rituļi.
— Nu labi, puiši, gatavojiet mēģinājumu, bet man jāaprunājas ar vecākajiem zinātniskajiem. Vadim, ienāciet pie manis. (Viņš saviebjas: nav laika.) Nebīsties, tas nebūs ilgi.
Es izeju trokšņa pavadīts. Pēc tam dzirdu — viņi apklusuši. Droši vien runā: «Ir nu gan viņš bāls un vājš…» Nekas! Mēs vēl pakarosim!
Te jau tas ir, mans kabinets. Sasveicinos kā ar draugu. Viss savās vecajās vietās: Pavlova ģīmetne, grāmatu muguriņas skapī. Pat ziedus sagādājuši.
Jūtu secība: prieks par tikšanos. Viņi mīl. Vēl kaut kur tālāk vīd skumjas: drīz vajadzēs šķirties. Tagad šī sajūta mani vairs neatstāj. Saasināšanās piespiedusi ķermeni noticēt slimībai.
Nekā jauna viņi man nepateiks. Katru dienu kāds nāca uz slimnīcu un ziņoja. Šaubos, ka būtu stāstījuši par visu. Saudzēja. Šodien palūkošos pats. Salīdzināšu ar plāniem un izdarīšu korektīvas. Cik ilgi man vēl lemts? Dāvids mierina, bet vai tad var ticēt? Pārmetumi, ka esmu slikti ārstējies, daudz strādājis. Viņš grib, lai es justos slims. Ja. saka, ka viņš panācis savu: slimība visu laiku ir tepat līdzās. Raksturs kļuvis pavisam slikts…
Pats redzu. Pagaidām vēl kontrolēju sevi, bet kuru katru brīdi varu uzdot. Slikti.
Jāpasteidzina aizbraukšana, citādi slimība galīgi pievarēs mani. Atkal reibst galva un slikta dūša. Liekas, ka nekā tāda netiku ēdis. Vai iedzēru visas zāles? Dāvids sacīja, ka nepieciešama precizitāte. Varbūt būtu bijis labāk vēl pagulēt. Dāvids …
Pie velna Dāvidu un zāles! Šodien svarīgs mēģinājums. Jeb vai vairāk nekas svarīgs, izņemot tabletes, nav palicis? Lai vēl vienu dienu elpotu, ēstu un nolaistu ūdeni? Saprotu, ja es vēl varētu kaut ko … Bet tas …
Viss skaidrs. Jāseko domām, nedrīkst pieļaut, ka slimība pārņemtu mani savā varā. Ārstēties, bet — ar mēru. Dzīve nav pašmērķis. Biežāk padomāt: «Kam tas viss?»
Izturēt.
Cik labi viņi mani sagaidīja. Nedrīkst viņus nodot. Katram cilvēkam ir sliktas domas, svarīgs ir to īpatnējais svars. Kādā mērā tās ietekmē rīcību. Pēc tā vajag vērtēt, pēc rīcību summas. Ļaunā un labā kvantitatīvs vērtējums.
Viņi ienāk visi reizē. Tātad bija sapulcējušies jau iepriekš: apsprieduši «platformu», kā izturēties. Labi, ka saudzē, bet slikti, ka nebūs atklāti. Vajadzēs iztaujāt pa vienam.
Bet vai tas vajadzīgs? Allaž jau ir diezgan nepatikšanu.
— Labdien, Ivan Nikolajevič!
Tas ir Semjons. Balss normāla, bet man liekas, ka viņš skatās tā dīvaini. Pie velna aizdomas!
Igors joprojām tikpat skaists. Jura un Vadims nopietni. Ne tādi kā agrāk. Es gan viņus tiku redzējis šinīs dienās, bet apstākļi izmaina.
— Sēdieties, puiši. Es sapulcināju jūs, lai apspriestu šādus tādus jautājumus. Stāvoklis vispārīgos vilcienos man ir skaidrs, ja vien jūs man neesat slēpuši.
Skatos viņiem acīs, visiem pēc kārtas. «Pētījoši». Cik šabloniski! Nē, kaut kas nav kārtībā.
— Semjon Ivanovič, lūdzu.
— Likās, ka viss bija labi. Jūs jau zināt, ka mēs dabūjām istabu, kurā montēsim sarkofagu. Strādājam, kā nākas. Pēc manām domām, plāns pildās. Tiesa, es nezinu visu: viņi taču man atskaites neiesniedz.
Apklusa apvainots. Nav klausījuši. Plaisiņa veras platāka.
Vadims pielec kājās. Saīdzis. Igors dod mājienu: «Stājies!» Pakrūtē iesmeldzās. Tūlīt būs nepatikšanas. Negribu!
— Nerādi man nekādas zīmes! Šefs nav klīrīga jaunkundze.
