Varbūt aiziet? Es taču esmu slims.
— Nebūt ne viss ir labi, Ivan Nikolajevič. Tikko jūs aizgājāt uz slimnīcu, tā šis tips (par direktoru! nē, puis, tu karjeru netaisīsi.) sāka mūs spaidīt. Bet tu, Semjon, viņu atbalstīji. Jā, to visi zina. Neaiztieciet mani, es tik un tā visu pateikšu!
— Tu esi histēriķe, vairāk nekas.
Cik tas viss nepatīkami. Pakrūtē sāpes. Slikta dūša. Es esmu slims, nevajag…
— Stāstiet, bet tikai bez emocijām.
— Apgādes daļa mūs vairs neapgādā. «Nav naudas.» «Jums liela ēstgriba.» (Viņš atdarina Švečiku. Līdzība ir.) Bet kā par spīti mums mašīnai vēl vajadzīgs lērums visa kā. Ar Jurku vispār negrib runāt: tu, sak, neesi mūsējais. Bet istabu Vasilijs Vasiljevičs pats iedeva. «Pagaidu lietošanai». Es parakstījos par saņemšanu. Istaba viņam pašreiz nav vajadzīga, tāpēc ka eksperimentālā iekārta demontēta. Viss, ko esam paveikuši, paveikts ar entuziasmu un zagšanu. Cik detaļu tavi puiši iznesuši no rūpnīcām?
Zagšana? Tā tikai vēl trūka!
— Nē jau, nē! Nebīstieties. Viņi paši mums dod, vienīgi iznest cauri sarga telpai nedrīkst atklāti.
Tā vēl ir pusbēda. Viņi allaž mūs visādi ierobežojuši, bet arī naudas direkcijai patiesi ir maz. Kas vēl būs? Gaidu.
— Tas vēl nav viss. Šis tips sāka mūs aicināt pie sevis. Es nezinu, ko viņš Semjonam teica…
— Zini gan. Es stāstīju!
—… nezinu, ko viņš Semjonam teica, bet man tieši jautāja: ko es domāju darīt, kad šefs nomirs? Kā būs ar tematiku… «Kādu jūs gribētu vadītāju?» Ka vajadzīgs spēcīgs, kas spētu aizstāvēt jauno pasākumu. Es sapratu tā, ka viņš pats grib ņemt mūsu laboratoriju.
Ak tu nelietis! Lai gan ko citu no viņa sagaidīsi? Pag, bet varbūt Vadims jauc?
— Viņš tieši tā teica?
— Ta viņš jau neteica, bet es pats tieši pajautāju. Viņš iesmējās. «Un tad, vai jums būs slikti?» Jūs jau zināt viņa mīksto smiekliņu: «He, he, he..a?»
— Un ko tu viņam atbildēji? (Velns parāvis, vajadzēja taču teikt «jūs».)
— Es atbildēju kā nākas. Neatkārtošu.
Varu iedomāties, kādu ģīmi rādīja Ivans Petrovičs.
— Nu, bet kāpēc viņam tas ir vajadzīgs?
— Svētā vientiesība! Viņš taču Pavlova mācību izslaucis sausu. Tagad pirmajā vietā kibernētika. Un viņš jūt, ka drīz tiks nosviests no krēsla. Bet kā tad viņš iztiks bez komandējošām virsotnēm?
— Vadim, es lūdzu bez asumiem. Viņš tomēr ir mūsu direktors, ar viņa palīdzību mēs esam nostājušies uz kājām. Semjon Ivanovič, ko jūs teiksiet par to visu?
— Ko viņš teiks! Viņš droši vien jau piedāvājies par tētiņa vietnieku!
Ecēšanās. Pretīgi. Es vēl esmu šeit, bet jau notiek dalīšana. Vadims ir psihopāts, varēja pārspīlēt, Bet Semjons? Par viņu nevar galvot.
— Man par to nekas nav zināms, Ivans Petrovičs iztaujāja, kāds stāvoklis ir ar darbiem nodaļā, jautāja par šīgada plāna izpildi.
— Un tas ir viss?
— Izprašņāja par jums. Kā es novērtēju jūsu veselību, vai jūs atgriezīsieties darbā.
— Skaidrs. Parasta direktora interese. Igor un Jura, vai jūs varat kaut ko teikt? Pagaidi, Vadim. Lūdzu paklusē. Nesarīko tirgu.
Šiem puišiem ir skaidras galvas. Jura iesāk:
— Pret mums izturas slikti, tas ir tiesa. Uzvelk uz zoba, ka mēs gatavojam ģeniālus atklājumus.
— Tas taču nav nopietni, Jura. Turies pie lietas.
— Attiecībā uz to, ko teica Vadims? Man šķiet, ka tas ir visai ticami. Veikls zellis jau nu viņš ir.
— Arī tas mani neinteresē. Pagaidām. Runā skaidri — kā izpaužas laboratorijas diskriminācija, lai es varētu iet pie direktora.
Klusums. Ko jūs teiksiet? Ja jūs zinātu, cik pretīgi ir iet pie viņa. Ahā, Vadims:
— Man liekas, ka jums pagaidām nav ko iet. Mēs paši centīsimies izkaulēt: «Šefs ir atpakaļ, lamājas.» Bet jūs tikai uztrauksieties.
— Pats vispirms saērcināji, bet tagad žēlo?
— Es taču zinu, cik ļoti jūs nemīlat iet pie priekšniecības. Mēs no tā stipri ciešam. Bet ko lai dara …
«Nav ilgi palicis, pacietīsim.» Nē, tā viņš nedomāja. Neļaunojies.
— Ko vēl labu pastāstīsiet?
Vēroju. Noskaņojums nav no priecīgajiem. Vadimam kauns par savu izlēcienu pret Semjonu. Bet tas sēž nīgrs. Taisnīgi apvainojies, lai gan direktoram pārdosies. Nē, padosies — tā ir starpība. Vājums vēl nav nelietība. Bet Igors tā arī nekā nepateica. Ķerubs.
Atkal Jura. Redzams, ka viņš kļuvis par galveno virzītāju spēku. Dabiski: tehnika tagad ir galvenais. Mašīnas.
— Diemžēl ir arī nepatīkamākas lietas, ar kurām arī vajadzēja sākt, ja Vadims nebūtu izlēcis ar savām emocijām.
Apklusa. Kas tad vēl? Sit vien, tik un tā tikšanās prieks ir zudis.
— Lieta tā, ka mēs zaudējam kredītu. Kibernētikas institūts, 22. un 13. rūpnīca drīz uzzināja, ka jūs esat slimnīcā, un piebremzēja mūsu pasūtījuma izpildi. Vadība no paskaidrojumiem izvairās, bet puiši saka, ka tā mums, palīgiem, netic. Un arī paši puiši tā ne visai, atsaluši.
Tātad nolēmuši, ka es jau aizgāju uz slimnīcu mirt.
— Kā varētu lietu labot?
— Jums vajadzētu kaut vai pazvanīt Borisam Ņikitičam un pārējiem. Bet vēl labāk būtu … Lai gan …
— Kas?
— Ja jūs nolasītu pa lekcijai mūsu kontrahentiem.
Nu saki viens cilvēks! Es, izrādās, esmu spēks. Manas lekcijas, tiesa gan, allaž patikušas.
— Esmu ar mieru. Vienīgi izskats man spožs. Kaut tikai neatbaidītu.
