Aizgāja. Durvis aizvērušās, bet balsis vēl dzirdamas. Bija un nav.
Esmu noguris. Ķermenis gaužas, bet smadzenēm ir jāpiespiež: «Strādā.» Neiešu pie direktora. To taču es varu atļauties? Slimības pēc. Faktiski nē, vajadzētu gan aiziet. Lietas labā. Lietas labā jāiet, jāklanās šim… Neturpini. Parasts cilvēks. Droši vien viņš domā: «Šim tik ļoti svarīgajam pasākumam nepieciešama stingra vadība, laba organizācija. Nomirs Prohorovs, un viss pasākums var aiziet postā.»
Atgulšos uz mirklīti. Nespēks.
Cik labi pagulēt. Atslābināt muskuļus. Ikviens orgāns čukst: «Labi.»
Aiziešu pie viņa, sacīšu: «Es neieteicu jums pārņemt manu laboratoriju. Neko citu kā vien ļaunumu tas nedos. Lieciet par vadītāju Juru, es lūdzu jūs.» Lūpas man trīsēs. Viņš: «Labi, labi, Ivan Nikolajevič. Jūs neuztraucieties.» Bet pēc tam tik un tā izdarīs pēc sava prāta. Viņam nevar ticēt. Viņš uzskata sevi par ļoti svarīgu personu, domā patstāvīgi. «Organizatori ir svarīgāki par kabineta zinātniekiem …»
Neiešu. Pie velna! Jāizdomā cits gājiens. Piespiest viņu darīt tā, kā es gribu.
Šodien jāatnāk Ļubai un Ļoņkam. Ļuba — tas būs smagi. Viņa taču ir ārste, visu saprot, gan slimību, gan zāles.
Jāiet. Nezin, vai suns pamodīsies vai ne? Nav teikts. Mēģinājuma mērķis — pabeigt programmas izstrādāšanu un izmēģināt aparatūru. Taču būtu patīkami, ja pamostos. Suns ir liels, 26 kilogrami. Nabadziņš, viņš nezina. Cilvēki arī bieži nezina. Liktenis. Determinisms? Ja pasaule ir ierobežota, tad visam jābūt iepriekš noteiktam. Nekad neesmu varējis saprast bezgalību …
Kā viņi strādās vieni? Vai tiešām viņš… sagrābs? Viņi izklīdīs. Paliks Semjons un varbūt Igors. Tas nozīmē laboratorijas, pasākuma bojā eju. Cilvēce, saprotams, tāpēc jau nu neaizies postā, taču žēl. Un kas uzraudzīs mani? Bez Juras un Vadima vienkārši nav iespējams. Tehnika uzdos, fizioloģija neattīstīsies.
Varbūt iet pie priekšniecības? Tad viss var izjukt. Teiks: jāapspriež ar vadību. Tur. Augšā.
Bet veikli gan es visus piemuļķoju: «Iekārta svarīgāko dzīvības funkciju mākslīgai regulēšanai». Kā apsveica, kad apstiprināja plānu. Ivans: «Fizioloģīja dod mums izeju praksē. Mēs atdzīvināsim klīniskās nāves, šoka, infarkta gadījumos,» Tas viss ir taisnība: mēs atdzīvināsim. Viņi atdzīvinās. Pat hipotermija būs vajadzīga, lai vispirms saliktu no gabaliņiem, bet pēc tam atdzīvinātu. Kā pasakā — dzīvības un nāves ūdens. Daudz inženieru uzķērās uz šīs makšķeres: kā gan citādi, kibernētika taču! Organisma vadītāju sistēmu radīšana. Un taisnība jau nu ir: bez kibernētikas iekārtu iedarbināt nevar.
Slikti, ja rūpnīcās sākuši atsalt pret mums. Ko lai dara? Visus trenc vienā trenkšanā. Plāni, sturmēšana. Vispirms aizsapņojas: «Palīdzēsim cilvēcei», «Patīkami strādāt dzīvības vārdā…». Pēc kāda laika, skaties — atsaluši: «Zināt, ja iesaistītu plānā … Mums ir sastrēgumi. Mūs lamā, sak, jūs taisāt rotaļlietas, nodarbojaties ar labdarību …» Nenosodi! Visi ir cilvēki. Direktori it sevišķi. Viņus, nabadziņus, dīrā, kur tik var. Veicīgi atradinās no fantazēšanas.
Tā negribas atkal iet un diedelēt. «Lūdzu, Sergej Pavlovič, izdariet to. Bez jūsu palīdzības mēs netiksim galā.» Bet viņš: «Nu labi, profesor, medicinai jāpalīdz. Izdarīsim.» Vēlīgi smejas. Viņš taču ir varena figūra, bet kas esi tu? Viņš valstij («tautai») dod pelņu, bet kāds labums no tevis? Zaudējumi vien.
Nu un kas par to? Viņam taču ir taisnība. Strādā vesels institūts, tiek tērēti miljoni, bet kāda jēga? Raksti, saprotams, uzrakstīti simtiem, grāmatas, pat disertācijas tiek regulāri aizstāvētas, bet labuma nekāda. Neko nedod ne šodienas, ne rītdienas zinātnei. Ignoranti ar zinātniskiem grādiem, un priekšgalā pats direktors.
Slēgt? Slēgt! Atstāt vienu laboratoriju. Tieši tā. Bet liekas, ka tas no manis nav atkarīgs… Melo, bet ar mēru: ir vēl daži cilvēki. Ir labas laboratorijas. Piemēram, Ļevčuks. Jā, ir, lai gan maz. Bet citi institūti … Jā, protams, nekļūsti iedomīgs.
Vajadzēs pastaigāt pie direktoriem. Un lekcijas nolasīt. Taču varbūt kāds iedegas, sāk gudrot. Lietderības koeficients nav liels, nepārspīlēsim, tomēr savs labums ir. Rodas entuziasti. Tā kādreiz atnāca Jura, atceries?
Silti ap sirdi. Es mīlu viņu. Lūk, kuru vajag atstāt pēc sevis. Vadims tikai kliedz, tomēr bez Juras viņš nesastāda nevienu shēmu. Un arī tu pats esi daudz mācījies no viņa. Ja viņš sapratīsies ar Vadimu, viss būs kārtībā. Kā viņus pasargāt no ķīviņa? Viņš ir pārāk kašķīgs, lai arī labsirdīgs. Vajag būt pacietīgam. Tikai ar manu mīksto raksturu… Atradies mīkstais. Vilks avju drānās. Nav tiesa. Lāga vīrs.
Cik jauki ir patīksmināties ar sevi. Kas par dūšīgu zinātnieku. Jaunas idejas, kolektīvs. Turklāt lēnīgs, maigs. Visu atdod zinātnei. Bet varbūt vienkārši vienaldzīgs? Izvēlējies sev vispatīkamāko nodarbošanos — domāt. Esi uzcēlis sev namiņu un nu veries pa lodziņu, kritizē. Būtu pamēģinājis pastrādāt, piemēram, par rūpnīcas direktoru? Vai par padomju saimniecības? Ko tad tu teiktu?
