Cik šai pasaulē viss ir sarežģīts, stūratos. Bija dzīve, bija laboratorija, darbs, bija palīgi. Tagad viss sagrīļojies.
Bija vēl mīļotā. Nē, nekas nebija drošs «Bet man šķita, tu esi Džokonda, kuru var nolaupīt. ..» Šodien viņu redzēšu. Mājup. Jāpaspēj atpūsties.
Klusēdami ejam pa gaiteņiem. Gandrīz visi jau izklīduši. Darba diena beigusi. Nē, mūsu nodalījumā dzīve kūsāt kūsā.
Vai tu re, kādas pārmaiņas. Suns guļ sāniem jau bez caurules. Elpo pats. Uzķēru jautājošu skatienu, kuru Vadims uzmeta Juram. Ak tādi jūs man esat. Pieeju pie galda.
— Pie samaņas?
— Jā, pilnīgi. Draudziņ! Draudziņ!
Suns atvēris acis. Skatiens ciešanu pilns: «Ko jums vēl vajag?» Gurdens astes pavēciens. «Lieciet mani mierā …»
— Padodiet fonendoskopu.
Paklausījos virs sirds. Tur, kur izcirpta vilna. Toņi skaidri.
— Parādiet tabulu un grafikus.
Viss ir labi. Arteriālais un venozais spiediens, pulss, elpošana. Asinīs tomēr pārāk daudz neoksidētu produktu. Venozo asiņu piesātinājums ar skābekli pazemināts. Kopējā vielmaiņa arī pazemināta. Acīmredzot ir zināma endokrīnā insuficience. Hormoni vēl nav noteikti. Urīna pamaz, bet tā analīze ir laba.
— Tagad nepieciešama kopšana un kontrole. Gāzu, ūdens, sāļu, skābju un sārmu līdzsvara bilance. Atzīmēt spiedienu, izelpotā gaisa periodiskās analīzes, elektrokardiogrammu. Sunim jāievada narkotiskie līdzekļi, lai tas neizrautu visus adapterus. Tomēr ne pārāk daudz, citādi elpošana pavājināsies Vadim, jums vajadzēs pasēdēt visu nakti. Atstājiet sev bioķīmiķi, tehniķi, kas pierakstītu, un, teiksim, vēl laborantus palīgos. Visu nepieciešams reģistrēt pa stundām. Vakara man piezvaniet.
Paskatījos uz visiem: noguruši. Pirmie prieki par panākumu jau garām. Tagad reakcija.
— Nu ko, puiši, labi esat strādājuši. Mēģinājums bija ārkārtīgi sarežģīts, un viss izgāja gludi. Taisni brīnums, cik gludi. Lielisks darbs. Tagad viņi taču var iet mājā, vai ne, Jura?
— Lai katrs pabeidz savu dokumentāciju, citādi līdz rītam aizmirsīs. Bet pēc tam, protams, uz māju.
— Pēc tāda darba vajadzētu aiziet uz restorānu! Uz «Pludiņu», uz upi!
Tas ir Toļas ierosinājums. Runā, ka viņš mīlot iedzert. Bet atzīmēt vajadzētu gan.
— Tā ir laba doma, to es jums iesaku. Žēl, ka pats nedrīkstu iet kopā ar jums.
Es tik un tā neietu. Restorānā man ir garlaicīgi.
— Nu tad dzīvojiet veseli! Igor, vai jūs atlaidāt palīgus no citām nodaļām? Paldies viņiem pateicāt?
— Jā, jā. Visu izdarīju. Patencināju vispārības vārdā.
— Tad jūs piezvanīsiet, Vadim. Nu pagaidām!
Uz Juru es nepaskatījos. Negribas.
Eju uz kabinetu.
Vēl es esmu šīs laboratorijas vadītājs, bet viņi vairs nav mani. Tā rādās, ka man patiešām laiks mirt. «Moris savu darbu padarījis …»
Netēlo apvainotu jaunkundzi. Dzīve rit savā parastā gaitā. Viņiem visiem būs tevis žēl, viņi paraudās. Un tev jābūt priecīgam, ka ir tāds Jura, kas ir spējīgs pārņemt laboratoriju savās spēcīgajās rokās un vadīt to pareizā virzienā. Un jauki, ka viņš vadīs labāk par tevi.
Nē, man tā kā neticas. Es esmu gudrāks, plašāks. Idejas, kuras viņš izteica, ir manējās.
Nav tiesa. Tās lido gaisā. Un Jura tev palīdzēja tās formulēt. Turklāt viņš saprot tās konkrēti, kā inženieris un matemātiķis, bet ne tik nenoteikti kā tu. Nestrīdies. Ej mājup.
Vakaro. Garas, melnas ēnas. Pēdējās ēnas pirms rieta.
Esmu atlaidies atpūtas krēslā uz balkona. Gaidu Ļubu.
Paēdu pusdienas, gulēju.
Vienkārši skatos uz ielu gandrīz bez domām. Dzīve rit, kā ritējusi. Un arī bez manis ritēs tāpat.
Mēģinājums izdevās labi. Esmu apmierināts. Un tai pašā laikā man ir tā kā skumji. Pētu: kāpēc? Tas nozīmē, ka drīz man jāsāk taisīties ceļā. Cik dīvaini. Ja mēģinājums neizdotos, varētu atteikties. «Kas par anabiozi — nav iespējams pamosties.» Tā var apmānīt pats sevi. «Padzīvošu dažus liekus mēnešus.» Tagad nedrīkst. Iespējas «pamosties» pieaugušas. Ja jau pirmais mēģinājums pat bez augstspiediena kameras bija tik veiksmīgs, tad var panākt.
Kāpēc tu nepriecājies? Cerība uz ilgu dzīvi!
Kam man tā? Vēl jo vairāk kaut kad, vēlāk, nevis tagad.
Nu pieņemsim, ka pamodīšos. Ko es iesākšu?
Skatīties? Ceļot? Interesanti. Tu taču esi zinātnieks! Uzstāties sarīkojumos ar atmiņām: «Bija lielais karš. Es dienēju kā ārsts medsanbatā …»
«Kristus dēļ atmetiet kādu dāvaniņu nabagam …»
Ļuba tūlīt atnāks. Liekas, būtu labāk, ja neatnāktu. Vienam palikt, vienam aiziet. Viņa sāks tirdīt: «Dzīvo, dzīvo!»
Kāpēc gan es viņai esmu vajadzīgs? Kas tagad var būt vēl absurdāks — es un viņa. Es esmu slims, nevarīgs. Viņa ir vesela. Un viņai ir vīrs. Agrāk man bija jā cieš, kad iedomājos viņus kopā. Tagad, liekas, viss ir vienalga. Ja ir, tad ir. Lūk, ko nozīmē: nomākti hormoni. Fizioloģija.
Viņa piedāvāja: «Gribi, es pametīšu viņu, pārnākšu pie tevis. Palikšu līdz galam.» Varbūt viņa liekuļoja? Zināja, ka es nepiekritīšu. Neparko.
Piedod man, Ļuba! Droši vien tu te darītu.
Vai patiesi viņa to varētu? Bet kā viņai būtu pēc tam? Kā ar bērniem? Nē tā nedrīkst darīt. Mātei tā nevajag dārīt. Un arī es pats viņu vairs nevarētu cienīt. Viņa nemaz arī tā neizdarītu. Nevar būt.
