Viņa uzlēca, sāka skraidīt pa istabu. Sejā plankumi. Lūpas sakniebtas.
Es klusēju. Lai nomierinās. Vārdu krusa: «ta-ta-ta.»
— Tu domā, ka man maz maksā šī mīlestība un tava slimība? Re, paskaties.
Un viņa jostas vietā izveidoja tērpā ieloci. Prāvu.
Jūtu, ka viņa ar grūtībām atturas, lai neteiktu skarbus vārdus. O, viņa prot lamāties. Šīs vētras man ir pazīstamas. «Ak tu riebeklis. Egoists!» Un vēl spēcīgāk.
— Atradies varonis. Viņš izmēģināšot anabiozi ar sevi. Man vajag, lai tu būtu dzīvs, saproti? Vajag!
Viņa vienkārši nav sapratusi. Un domā, ka tas ir vienkāršs mēģinājums: atdzesēt un sasildīt. Vajadzēs uzmanīgi izskaidrot. Nē, lai vēl mazliet paskraida. Viņa arvien ir jauka: kad smejas, kad dusmojis, kad raud. Vārdos to nevaru izteikt. Tievums? Patiesīgums? Vienkārši — es viņu mīlu.
Viņa apstājusies pie loga, raugās uz ielu. Ar pirkstiem bungā pa stiklu.
— Nomierinājies?
Mēģinu viņu apkampt no mugurpuses, ap pleciem. Neatbild. Pagriežu pret sevi.
— Nu paskaties uz mani, paskaties.
Uzacis sarauktas, bet acis valgas. Vēl tajās vīd svešums. Jau zūd. Es pazīstu tās. Mīļās acis.
— Bet nāve taču ir neizbēgama. Un drīz. Vai atceries, kāds es biju, kad tu ienāci palātā?
Es arī atceros viņu: lupas sakniebtas, ka kļuvušas gandrīz vai zilas, acīs apjukums. «Palīdziet!»
Nevajag atcerēties. Tagad man ir labāk.
— Dārgā, tu taču esi ārste. Vai man tev jāstāsta par slimību? Nāc, apsēdīsimies, parunāsim prātīgi.
Viņa piekāpās. Apsēdās līdzās man uz dīvāna. Turu viņas roku: mazi, mīksti pirksti ar īsiem nagiem. Es mīlu viņu. Un mazliet spēlēju mīlestību. Viņu vajag pārliecināt.
— Tu zini, cik briesmīga ir nāve noslāpstot? Labi, ja beigas pienāktu kādā citā veidā, piemēram, noasiņojot. Tad tu lēnām zaudē samaņu. Bet ja nu pēkšņi asins izplūdums smadzenēs? Gulēt paralizētam, nespējot parunāt. Kaut ko īdēt ar sašķiebtu seju. Zaudēt cilvēka izskatu. Tu taču esi pieliekami daudz slimnieku redzējusi…
Viņa skatās grīdā. Domā: «Par ko?»
— Tu, saprotams, esi lasījusi slimības vēsturi un runājusi ar Dāvidu. Jauni saasināšanās periodi ir neizbēgami, lai kā arī es no tiem vairītos. Tas ir laika, turklāt neilga laika, jautājums. Es negribu tikai vienkārši mēģināt. Es gribu palikt anabiozes stāvoklī daudzus gadus. Kamēr nebūs atraduši līdzekli pret leikozēm. Kā tu domā, vai drīz to atradis?
Viņa mehāniski atbild:
— Es nezinu. Dāvids saka, ka drīz vajadzētu atrast. Varbūt pēc gada.
— Nu redzi. Es nogulēšu gadu, divus, varbūt pat trīs. Atradīs līdzekli, mani pamodinās, izārstēs. Redzi, cik es veikli gribu apmānīt nāvi?
Viņa kaut ko domā.
— Bet kā tad es?
Padodas. Uzbrukums jāturpina.
— Es saprotu, ka tev būs grūti. Bet arī par mani vajag padomāt: tās ir vienīgās, kaut arī niecīgās izredzes.
Nekādu izredžu nav. Pašnāvības līdzeklis. Nē, ļoti ļoti mazas izredzes ir gan. Vai man mēģināt pārliecināt viņu ar ieguvumu zinātnei? Nelīdzēs.
— Iedomājies, kāds furors izcelsies! «Profesors pamodies pēc trīsgadīga miega!»
Viņa izrāva roku.
— Pie velna visu furoru! Man tu esi vajadzīgs.
Tas nelīdz. Viņa ir pārāk patiesa. Vai arī trūkst iztēles spējas? Bet pamazām padodas.
— Nu labi, nebūs furora. Pamodīšos klusi, rāmi, kā suns šodien.
— Un tu nopietni domā, ka šī… pamošanās iespējama?
— Saprotams, ka nopietni! (Ka gan citādi!) Protams, es necentīšos pārliecināt, ka tā ir garantija, bet manā stāvoklī arī trīsdesmit procenti ir kaut kas. Ko dzīvot taču palicis pusgada. (Neprecizēsim. Es ceru — gads.)
— Nē, es to nevaru iedomāties. Tātad tā arī būs — kā ar suni? Un … drīz?
Vai viņa padevusies?
— Nomierinies, vēl ne tik drīz. Vēl vajag sagatavot kameru, jaunu mākslīgās asinsrites aparātu, nieri, automātiku. Priekšā vairāki ilgstoši mēģinājumi. Vēl daudz darba. Vairāk, nekā man gribētos.
Viņa sēri pasmaidīja:
— Kāds tu tomēr esi fantasts!
Runā vien līdz galam: «Visi mirst mierīgi, bet tu pretojies.» Nevajag piedēvēt viņai paša domas. Cik reižu es jau tiku maldījies. Viņa ir daudz tīrāka un vienkāršāka.
— Tātad tu piekriti?
— Nemāni mani, dārgais. Es tažū zinu. ka tu arī bez manas piekrišanas visu jau esi izlēmis. Es nepārvērtēju savu nozīmi. Vai atminies, kā es taisījos šķirties?
Atceros, kā nu ne.
— Bet varbūt būtu bijis ļaunāk, dārgā? Tagad tev būtu slikti: visu skatīt tiešā tuvumā. Un perspektīvā — vienatne.
Viņa glāsta manu roku.
— Nemēro mani ar savu. i ;rT maz zini, cik man ir grūti. . . ' tu vari iedomāties, kā es jutos gulēji tur par malu no nāvesV
Es iedomājos: viņa, Ļuba, bez elpas guļ slimnīcā, pie viņas vīrs, Kostja. Es — nedrīkstu. Ja nu vienīgi paiet garām zem loga. Slikti. Ļoti slikti. Piedod, dārgā.
— Izbeigsim šo sarunu. Mirt es netaisos. Pastāsti labāk, kā bērni pabeidza skolas gadu.
Viņa pasmaida kaut kam savam, iekšējam.
— Teicami. Dola pārnesa goda rakstu. Kostjam tikai viens četrinieks. Kostja ar tēvu gatavojas vasaras pārgājienam. Viņi dosies trijatā, viņi un vēl kāds draugs. Es tā baidos viņus atlaist: ja nu kas notiek? Tu taču zini, es visa kā baidos. Tagad man visur rēgojas nelaime.
Grūti viņai ir dzīvot. Grūtāk nekā man.
