Pēc tam mēs runājām par visādiem niekiem. Es stāstīju dažādas slimības vēstures, par bērniem. Pārrunājām pēdējo kinofilmu, kuru viņš, saprotams, nebija redzējis un bija lasījis tikai atsauksmes. Es vairs visu neatminu. Zinu tikai, ka mēs abi centāmies viens otra priekšā izlikties mierīgi un jautri. Tā parasti mēdz būt ilgas šķiršanās priekšvakarā. Māte man stāstīja, kā pavadīja tēvu karā. Man bija desmit gadu, un es patiešām domāju, ka visi ir līksmi.
Beidzot desmitos vakarā Vaņa pateica, ka ir noguris un man laiks iet uz māju. Neskaidras un sarežģītas jūtas pārņēma mani. «Tās ir pēdējās minūtes, paturi tās prātā. Rau, tās aizslīd.» Un tai pašā laikā: «Cik labi. ka laiks doties mājup.» Un tepat arī kauns, ka man vajadzētu palikt un nav pārliecības, ka viņš to vēlas.
Viņš piecēlās no guļvietas, viegli grīļodamies piegāja pie rakstāmgalda (tukšais galds laistījās) un izņēma no atvilktnes aktu vākus.
— Es te pēdējā gadā kaut ko pierakstīju. paņem, uzglabā. Pamodīšos, būs interesanti. Rādīt nevienam nerādi… Tik ilgi, kamēr pati par to neizšķirsies. Šorīt uzrakstīju pēdējo. Lūdzu tevi: nelasi šodien, man būs nepatīkami. Un te vēl ir tavas vēstules.
Viņš centās runāt mierīgi, un tas viņam gandrīz izdevās. Es arī turējos, kā nu varēdama.
Pēc tam viņš lūdza mani paņemt kaut ko atmiņai. Taču es nekādi nevarēju aptvert, ko ņemt. Galvā pavīdēja kādas zemiskas domas: «Bet ja nu kāds uzzina?» Tā ieēdusies šī konspirācija. Izvēlējos dažas fotogrāfijas, kādu man nebija. Tās arī tagad ir šeit, es katru dienu skatos un mēģinu iedomāties, kā viņš auga, mācījās, par ko domāja.
Vēl es paņēmu maziņo Tolstoja čuguna bistīti. Un viss.
Un viss. Noskūpstīju un aizskrēju. Vēl dzirdēju, kā viņš teica: «Piedod man, dārgā.» Durvis aizcirtās. Es kāpu lejā, bet galvā man dunēja: «Beigas. Beigas. Beigas. . .» Atkal raudāju visu ceļu un visu nakti arī. Iedomājos, kā viņš tīra zobus, dzer zāles, liekas gulēt. Droši vien pēc veca paraduma vēl lasa avīzi. . . Un atkal mocījos: «Kā es varēju viņu atstāt vienu?» Slikti man bija.
…Vairāk šodien rakstīt nespēju. Esmu galīgi beigta. Jāiet mājās. Noilgojos pēc saviem mīļajiem. Ko es būtu iesākusi bez viņiem? Tā vien dzirdu viņu čalas: «Māmiņa, māmiņa atnākusi!» Bet Kostja, pretendējot uz solīdumu, basē: «Mā, beidzot!» Bet pēc tam aizmirstas un skūpsta kā agrāk, kad bija mazs. Vēl pirms aiziešanas jāieiet paskatīt smagi slimos. Negribas, taču neieiet nevaru. Kāpēc tas tā?
Tā nu es esmu pienākusi pie paša galvenā — jāapraksta svētdiena. Citādi kā dienas vārdā es to nosaukt nevaru. Mēģinājums? Eksperiments? Vai tad šie vārdi ir vietā, kad kaut kas tāds tika izdarīts ar cilvēku?
Man jābūt vīrišķīgai un jāapraksta viss, kā bija.
Operācija bija paredzēta pulksten deviņos no rīta. («Operācija», šķiet, ir pats piemērotākais un man pats ierastākais vārds.) Es aizmigu īsi pirms ausmas, bet septiņos jau biju kājās. Jāizpilda savi pienākumi: jāsagatavo ģimenei ēst, jāapkopj dzīvoklis. Parastās svētdienas rīta sarunas: «Kostja, celies», «Dola, beidz lasīt», «Pāvel, te tev ir tīrs virskrekls» . .. Kālab es to visu rakstu? Vai tad runa ir par mani?
Aizgāju pusdeviņos, pasacījusi, ka man jāiet uz slimnīcu un līdz pusdienām neatgriezīšos. Pāvels neko neatteica, bet pavērās manī diezgan nikni. Acīmredzot viņš nojauta, uz kurieni es eju pa vakariem. Viņš zināja par Vaņas smago slimību, viņi bija pazīstami, un es viņam tiku teikusi — tā, starp citu.
Gāju steigdamās. Es iedomājos: Vadims jau piebraucis pie viņa mājas ar taksometru, dodas augšā pa kāpnēm. Vaņa ir gatavs, noskuvies, padzēris kafiju. Tas bija paredzēts plānā. Gultas vēļu novācis, viņš ir ļoti kārtīgs, nepavisam ne tāds kā parasti vecpuiši. Vadims saka kaut ko jautru, piemēram: «Nu šef, aiziet!» Kaut kādu banālu frāzi, ar kuru cenšas apslēpt sāpes un apjukumu. Vaņas seju es nevarēju iedomāties, ko viņš teica — arī ne. Droši vien kaut ko nenozīmīgu: «Tu ar taksometru? Ātri dabūji?» Tagad viņš priekšnamā uzvelk mēteli. Tas arī tagad karājas uz pakaramā kabinetā, un nevienam nepaceļas roka nolikt to kaut kur pastāvīgā vietā. Diezgan nobružāts ziemas mētelis, viņš to valkāja, kamēr vien atceros. Mēdza teikt: «Esmu pieradis, un kāpēc gan man švītēties?»
Pēc tam Vadims stāstīja: tā arī esot bijis. Viņš apģērbies priekšnamā, atgriezies istabā, pārlaidis vēlreiz acis visapkārt — vai viss kārtībā, varbūt arī gribējis atvadīties. Pateica: «Dzīvo te vesels, es neatgriezīšos tik drīz.» Bet nodomāja droši vien: «Pavisam neatgriezīšos.» Izredzes atgriezties viņš pats novērtēja ar desmit procentiem. Pēc tam ieteicies: «Apsēdīsimies, pirms dodamies ceļā.» Apsēdušies. Cik dīvaina situācija, pat grūti iedomāties: cilvēks dodas nākotnē. Vadims saka, ka sajūta bijusi pilnīgi tāda kā pirms aizbraukšanas: acis pašas meklējušas koferi.
