Rīts bija apmācies. Cilvēku uz ielām vēl maz, krīt viegls sniedziņš. Nodomāju: «Marts bet no pavasara vēl ne vēsts. Nav mitrs, vajadzēja uzvilkt kurpes.» Tad apķēros: kāda tam nozīme? Vaņas dēļ? Lai viņš to atminētos tur, otrajā dzīvē? Viņš taču arī agrāk neievēroja, kā esmu ģērbusies.
Kad atnācu, viņu vēl nebija. Atbrauca tikai pēc pusstundas, — Vadims neesot varējis atrast taksometru. Tiesa, visi pārējie līdzdalībnieki jau bija sanākuši, es ierados pēdējā. Bija drusku kauns: «Varēji gan piecelties agrāk!»
Visiem bija savas rūpes: Jura darbojās pie automātikas regulēšanas bloka (es jau zināju, kas tas ir). Poļa lēja plazmu mākslīgās asinsrites aparāta oksigenatorā. Volodja pievienoja narkozes aparāta cauruli pie skābekļa balona. Igora operāciju telpā nebija: viņš ar savu palīdzi atradās laboratorijā, tepat līdzās.
Man te jau viss bija zināms: es biju tikusi uzaicināta uz pēdējiem mēģinājumiem. Neaprakstīšu iekārtu, jo neesmu pietiekami kvalificēta. Bez tam sīks apraksts drīz parādīsies žurnālos, ceļojumu nākotnē nepieskaitīja slepenajiem pasākumiem.
Telpā bija saspiesti un ne sevišķi tīri. Jura saka, ka prezidijā esot jau pieņemts lēmums uzcelt viņu laboratorijai nelielu ēku un ka tur būšot arī zāle sarkofagam ar visu mehāniku. Bet kad tas viss vēl būs? Es zinu, kā Akadēmija ceļ. Lai gan, ja būs spiediens no augšas, tad varbūt arī ātri. Un tas ir iespējams: sensāciju kārie žurnālisti jau runā par «padomju zinātnes lepnumu». Nepatīkami klausīties. Par Vaņu tagad raksta kā par kaut kādu lietu! Bet Jura nesaskata te nekā slikta. Apgalvo: «Tas notiek zinātnes labā.» Kaut tikai viņš neapvienotu to ar pašlabumu.
Centrā stāv sarkofags: liels cilindrs, līdz pusei no organiskā stikla, tā ka redzams viss, kas ir tā iekšienē. Abi cilindra vāki bija atvērti. Priekšā galds uz ritentiņiem, uz tā tiks dota narkoze un pievienota visa mehānika: gumijas caurules uz mākslīgās asinsrites aparātu, zondes spiediena mērīšanai sirdi, adapteri. Pēc tam galda plāksni tieši iebīdīs kamerā, bet visas gumijas caurules un vadi tiks izvadīti caur speciālu hermētiski noslēdzamu logu.
Tas viss izskatās ļoti iespaidīgi, bet naidīgi. Izņemot kameru, viss pārējais šķiet rupjš un neglīts. Rēgojas caurules, vadi, tīrais haoss. Jura saka: «Iekārtas makets.» Drīzumā būšot citādi: plūdlīnijas formas, skaista krāsa … Bet man tas viss kaut kā atgādina kapsētas žogu un kapa pieminekli.
Mani pienākumi operācijā nebija no grūtajiem. Manuprāt, Vaņa tos speciāli izdomāja, lai es varētu būt kopā ar viņu pēdējās minūtēs. Bet varbūt arī ne — ārsts tomēr ir nepieciešams: vai maz kas var gadīties pašā operācijas sākumā. Man vispirms vajadzēja palīdzēt Volodjam narkotizēšanā, jo viņa parastos palīgus — māsas — mēs negribējām pieaicināt; pēc tam man vajadzēja kā asistentam un operācijas māsai palīdzēt Vadimam pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un ievadīt kateterus sirdī. Poļa viena pati ar to netiktu galā.
Sarunāties nevienam negribējās. Es nomazgāju rokas un sāku gatavot sterilo galdiņu, gumijas caurules un zondes ievadīšanai sirdī. Tas nav grūti: viss bija sterilizēts jau laikus, vajadzēja tikai salikt uz galdiņa.
Viņi atbrauca, kad es jau beidzu. Vēl tikai vajadzēja atšķaidīt heparinu.
Poļa paskatījās pa logu un noteica: «Atveduši.» Skumjas pārņēma sirdi, izzuda pēdējās cerības — atlikt. Kaut kur zemapziņā bija šāda doma: ja nu pēkšņi gadās kādi sarežģījumi tehnikā vai arī viņš saslimst? Laboratorijā es jau redzēju, ka viss ir gatavs, un tagad arī viņš atbraucis, tātad — notiks. Tikai kālab «atveduši»? It kā viņš pats vairs nevarētu, — būtu jau gulošs slimnieks.
Jura tūlīt visu pameta un aizgāja sagaidīt. Man arī gribējās iet, bet es jau biju sterila. Vai patiešām neizdosies pārmīt kaut vai vārdiņu? Nē, tā nevar. Viņām ir grūti, viņš ir jāatbalsta. Es steigšus visu pabeidzu un apklāju galdiņus ar steriliem palagiem. Kārbās bija rezerves cimdi un halāti. Bijām norunājusi «nevilcināt».
Gāju uz kabinetu pa tukšajiem gaiteņiem. Sirds dauzījās, ausīs dunēja. Domas galvā fragmentāras. Uzpeldēja kāds ritmisks motīvs: «… kāpnes, gaiteņi… mēmās rakstu zīmes …» Kāpēc? Nezinu.
Kabineta durvis bija vaļā. Vaņa gulēja uz dīvāna, ļoti bāls, deguns bija kļuvis tā kā garāks un iezilgans. Nodomāju: «Cik viņš slikti izskatās.» Viņš apsēdās, tiklīdz pamanīja, ka es ienāku. «Esiet sveicināta, Ļuba.» Neuzdrīkstējās uzrunāt ar «tu», bet tēva vārdā nenosauca. Tātad, arī man jāturas tāpat — oficiāli. Tātad vienīgi ar balsi, vienīgi ar skatienu.
— Ivan Nikolajevič, varbūt atliksim?
Tā gribējās, lai viņš pateiktu: «Jā, atliksim.» Nebija nekādu citu slepenu domu, vienīgi žēlums bija pavisam sažņaudzis sirdi.
— Nē, vai jums prāts, Ļubova Borisovna. Ja ne šodien, tad vispār nekad.
Es tā arī zināju. Šī cilvēka patmīlība nepazīst robežu. Droši vien viņš nodomāja: «Esmu atbraucis, bet tagad atpakaļ — zaudējis dūšu. Nē!»
Tagad, kad esmu izlasījusi viņa piezīmes, es labāk viņu saprotu. Viņš ļoti baidījās.
