Rankstrails atkal satika Rasu. Kapteinis un viņa vīri bija apmetušies vecajos zirgustaļļos, kur viņu zirgi bija izmitināti tolaik, kad viņi paši smaka cietuma pagrabos. Šeit par tīrību un kārtību rūpējās Rasa, un ne jau Rankstrails vienīgais priecājās, sastapis kundzi no rūķu cilts, — ar līksmiem smilkstiem un lēcieniem savu prieku izrādīja arī vilks. Rasa atklāja Rankstrailam, ka pa to laiku, ko viņš un viņa vīri bija pavadījuši Tiesneša cietumos, viņa Vilks kļuvis par tēvu. Viņa zvēru iekārtojusi tai pašā būrī, kur mitinājās pilsētas vilcene. Mazā kundze aizveda Rankstrailu aiz resna ozola, kur tādā kā dziļā, sarūsējušām restēm aizdarītā grotā viņš ieraudzīja vilcēni un vilcēnu — skaistu, gaiši brūnu mazuli.
Rankstrails iesmējās, bet viņa vilks iesmilkstējās. Vilcēna piedzimšana šķita laba zīme. Rasa piekodināja, lai Kapteinis uzmanās no mātes, — tā esot nepiejaucēta un nedresēta un nemaz neslēpjot savu mežonīgo dabu un nepatiku pret cilvēkiem; Kapteinis nosolījās to neaizmirst. Vilcēns gan rotaļīgi pieklumzāja pie restēm un ņēmās viņam laizīt rokas.
Kapteinis un viņa vīri ik rītu izjāja no pilsētas pa Ziemeļu vārtiem, un no pretējā upes krasta uz viņiem skrēja neskaitāmas orku bultas. Lai no tām pasargātos, vīriem bija izdalīti smagi vairogi, ko agrāk bija lietojusi regulārā armija un kas bija palikuši pilsētas ieroču noliktavā. Vīri izklīda pa apkārtējiem kastaņu mežiem un niedrājiem, no kurienes parasti atgriezās ar kādu zaķi vai paipalu, bet reizēm pat mežacūku. Tās nebija nekādas patīkamās ikrīta izjādes: jau sākot ar pirmo dienu, jātniekiem nācās sastapties ar nelielām orku bandām, kam bija izdevies šķērsot upi. Tieši šo bandu dēļ vajadzēja atmest sapņus par bēgšanu, ko nemitīgi loloja pilsētnieki. Bēgšanas plāni tika kaldināti un atkal atmesti. Daligaru, kas vienlaikus bija patvērums un sprosts, nebija iespējams pamest ne mazos pulciņos, ne visiem kopā. Nebija ko cerēt sasniegt Ziemeļu kalnus un Aljilu. Bēgšanai daligariešu bija par .daudz, un tie bija pārāk slikti apbruņoti.
Rankstrailam izdevās panākt, ka viņa viri ēdamo sagādā, medīdami paši, lai vēl vairāk nevajadzētu iztukšot pilsētas tukšos pieliekamos kambarus. īsti paēduši viņi nebija, bet ari par badu sūdzēties nevarēja. Patrulējot upes krastā, ari zirgi tika pie svaigas zāles, jo pilsētā siena nebija. Un vilks varēja brīvi izskraidīties, neiedvešot šausmas pilsētniekiem. Nedrīkstētu aizmirst vēl kādu labumu: draudīgā paskata karavīri dienas lielāko daļu pavadīja pietiekami tālu no pilsētas laukumiem, kur sievietes audzēja vārgulīgus baklažānu stādus, bet bērni rotaļājās.
Rankstraila vīri bija dažādas izcelsmes, taču visi kā viens atjautīgi un gatavi mācīties ko jaunu. Kopš cīņas līdzās pēdējam elfam Rankstrails ar viņiem sarunājās pavisam citādi nekā agrāk.
Elfs nebija melojis.
Ne melojis, ne pārspīlējis.
Rankstrails bija mainījis runas veidu, un viņa vīri bija mainījušies līdz ar to. Rupju balsu, aprautu frāžu, lamu un līdz apnikumam atkārtotu neķītrību pasaulē Rankstraila pieklājīgā valoda bija kas jauns; viņš izturējās pret saviem kareivjiem ar tādu cieņu, it kā tie būtu ķēniņi vai dižkungi, un viņi jutās kā iemantojuši pasakainas bagātības. Kautiņi tagad notika retāk. Retāk skanēja izteikumi par cīņubiedru mātēm, kuros agrāk ikviens centās ielikt visu nicinājumu, ko bija dzirdējis veltām savējai. Tagad ierastā ecēšanās un kašķēšanās drīzāk izklausījās pēc visai labsirdīgas joku dzīšanas, un savstarpējie apvainojumi vairs nebija ne tik rupji, ne tik nikni.
Uzskatīdams, ka viņa karavīriem jāspēj saprast rakstiskas pavēles, Rankstrails no patrulēšanas brīvās stundas ziedoja, lai iemācītu saviem vīriem lasīt. Reiz viņš to jau bija darījis Augstklintē, taču vīri, kuri bija kopā ar viņu toreiz, tagad bija palikuši Varilā, — izņemot Lizentrailu, Trakrailu un Nirdli.
Rankstrails katram iemācīja arī uzrakstīt savu vārdu. Rupjas rokas, kas ar vienu vienīgu kustību spētu pāršķērst ēzelim vēderu, tvēra dunčus un ar smaili vilka greizus un nedrošus burtus. Daudzi savu vārdu iegravēja akmeņos vai koku mizā, un Kapteinis ievēroja, ka dienu pēc dienas vīri vēl un vēlreiz atgriežas to pārlasīt kā pasaulē skaidri iezīmētas pēdas. Tagad, sēžot ap nometnes ugunskuriem un cepot medījumu, vīri sāka stāstīt savus dzīvesstāstus. Nekad agrāk tā nebija noticis. Rankstrails nevarēja saprast: vai stāstīšanu veicina tuvas un visai ticamas nāves briesmas, vai arī, kad pasaulē ierakstīts paša vārds, ir daudz vieglāk tai atstāt arī savu dzīvesstāstu. Tie bija skarbi stāsti, bet stāstītāji neļāvās aizkustinājumam, — balsis reizēm nodrebēja vienīgi pašā sākumā, kad parasti tika pieminēta māte, kam līdzās nav bijis vīra un kas dzīvojusi kaut kur tālu Piemalē.
