Rankstraila vīru un orku sadursmes kļuva arvien biežākas un asiņainākas gan pie pašiem pilsētas mūriem, gan tālāk niedrājos. Kad kāds no vīriem krita un viņa galva tika uzdurta uz pīķa, lai no orku nometnes vērotu Daligaras dienvidu vārtus, Kapteinis parada doties uz vietu, kur mirušais uzrakstījis savu vārdu, lai, slidinot plaukstu pār iegravētajiem burtiem, viņu pieminētu. Arī pārējie sāka darīt tāpat. Dažs līdzās kritušā vārdam iegrieza kādu rotājumu vai komentāru. Lielākoties akmenī vai kokā palika īsi un skaidri vārdi: "labs cilvēks", "žēl, ka pagalam".
Par laimi, orki savās mazajās, vieglajās laivelēs nevarēja pārcelt pāri upei zirgus, tāpēc cīņās ziemeļkrastā cilvēkiem pagaidām bija lielas priekšrocības.
Kritušie bija arī pilsētas iekšienē. Orki bija pagatavojuši pusduci milzīgu arbaletu. Ar tiem varēja rīkoties tikai divatā, un notēmēt nemaz nebija iespējams, taču bultas varēja raidīt labi tālu — līdz pat nocietinājumiem, kur sardzē stāvēja kareivji, kuriem turklāt visai bieži nācās palūkoties pāri dzeguļiem, lai pārliecinātos, ka uzbrukumā atkal nav devušies akrobāti. Tā nu tagad pilsētas sienu sargāšana vairs nebija tik droša nodarbošanās kā agrāk. Arbaletu bultas lidoja arī pāri nocietinājumiem — tās krita negaidīti un kur pagadās. Lai arī visi centās izvairīties no atklātām vietām, pēc iespējas staigāt pa segtām galerijām vai piesedzoties ar improvizētiem vairogiem, dažiem bultas tomēr trāpīja.
Dziļākajos pagalmos Austra ikvienam, kas bija spējīgs noturēt rokās loku, mācīja šaut. Par mērķiem šiem treniņiem bija uzstutēti salmiem pildīti maisi. Laiku, kas netika pavadīts ar šaujamloku, Austra izmantoja, lai kopīgi ar pilsētas sievietēm pilī iekārtotu slimnīcu visiem tiem slimajiem un ievainotajiem, kam nebija ģimenes, un kur tātad varēja apkopt brūces arī Rankstraila vīriem. Sākumā doma, ka sievietes ne tikai varētu tuvoties algotņiem, bet pat tiem pieskarties, visiem šķita atbaidoša un nepieņemama, bet pamazām pilsētnieki ar-to aprada. Vismazāk prieka par jauno kārtību izrādīja kungi no rūķu cilts — tiem labāk patika, ja viņus liek mierā un ārstēšanu uztic Trakrailam, kurš uz brūcēm lika sakošļātu ārstniecības augu putriņas un netīrus pārsējus, bet, galvenais, nepieprasīja, lai rūķi mazgātos un šķirtos no savu zirgu sabiedrības. Arkris, visvecākais no rūķu cilts kungiem, kas dienēja algotņu rindās, saņēma nejauku cirtienu pāri vēderam. Ievainoto nodeva Daligaras princeses rokās, kura mēģināja panākt, lai tas rāmi guļ gultā un vismaz vienu dienu atsakās no cietās ķiplokmaizes, taču Arkris no slimnīcas aizbēga uz zirgustaļļiem, kur pēc pāris dienām starp silēm viņu atrada Rasa un uzņēmās rūpes par ievainojumu.
Kad aplenkums ilga jau mēnesi, sākotnējā sajūsma bija izplēnējusi pavisam un viss prieks izdzisis.
Dienu pēc dienas pa druskai vien pilsēta zaudēja ierastās skaņas. Klusums varenību sāka iegūt tad, kad ūbot pārstāja baloži un dūjas, kas iepriekš lielā skaitā tika turēti īpašās mājiņās: šie spārnaini tika apēsti kopā ar nedaudzajiem pilsētā vēl palikušajiem kartupeļiem. Strazdu svilpošana un zvirbuļu čirpstēšana noklusa kādu laiciņu agrāk, nekā norima vistu kladzināšana — klukstes tika pietaupītas pašām beigām, jo tās galu galā dēja olas. Kad pilsētā vairs nedzirdēja kaķu ņaudienus, ļaužu skatienus aizmigloja skumjas par zaudētu prieku, bet, kad noklusa suņu rejas, tos drūmus padarīja zaudēta nevainība. Tagad klusumu kliedēja vien zirgu zviedzieni un kaiju kliedzieni, taču kaijas lidinājās pie pašiem mākoņiem — tik augstu, kur tās nevarēja sasniegt ne loka raidītas bultas, ne lingas sviesti akmeņi.
Daligaru nomāca nekrietns izsalkums un blāvs izmisums, kā bieza migla tie ietīstīja pilsētu no pašiem pagrabiem, kur bija pazudušas žurkas, līdz jumtu dakstiņiem un notekām, zem kurām vairs nebija bezdelīgu ligzdu.
Vasaras sākuma saule kveldēja nežēlīgi, tā padzina no debesīm pat visniecīgākos mākonīšus. Vairs nepietika ūdens.
Pēdējās tīkamās skaņas, kas pameta pilsētu, bija bērnu smiekli. Vēl pēc laiciņa noklusa ari to raudāšana. Ari cikādes vairs nečirkstēja, jo visas bija izcepinātas uz kvēlošām oglēm, un tikai orku bungu rīboņa kliedēja nakts klusumu, atgādinot, ka neviens nevar būt drošs, vai vēl piedzīvos arī nākamo nakti.
Arvien dusmīgāk daligarieši kurnēja pret Kapteiņa vīriem, kas ēda fazānus un paipalas, jādelēja apkārt pa zaļojošiem niedrājiem, kur čaloja tīrs strautu ūdens, turklāt sēdēdami mugurā zirgiem, no kuriem ikvienu varēja uzlūkot arī kā daudzas mārciņas labas, svaigas gaļas, kurā vēl nav iemetušies tārpi.
Kādā rītā, kad gaiss jau bija svelmots, kaut arī saule tikko bija pakāpusies virs apvāršņa, Rasa brīdināja Rankstrailu: Ardvina piemiņa esot svēta, jo sevišķi tik smagā brīdī, tāpēc vilcene esot pasargāta pat no visbadīgākajiem skatieniem, turpretī vilcēnam gan draudot briesmas tikt izsutinātam ar pēdējiem šai pilsētā atrodamajiem sīpoliem.
