Apliecinādams cieņu vilcēna tēvam, savam vecajam cīņu biedram, kurš viņam bija izglābis dzīvību vismaz pusduci reižu, Rankstrails apsolīja sameklēt mazulim kādu drošāku vietu.
Diena bija zvērojoši karsta. Niedrājos ūdens bija nekustīgs un sasmirdis, un virs tā sīca odu mākoņi. Pirms pusdienlaika orki uzbruka. Šoreiz to ziemeļkrastā bija neparasti daudz, tie bija īpaši kareivīgi noskaņoti un tiem bija zirgi.
— Ei, Kaptein, — uzsauca Lizentrails, kamēr viņi meklēja aizsegu, lai sagatavotos pretuzbrukumam, — tie nolādētie laikam ir ne tikai atjaunojuši katapultas, bet arī uzbūvējuši jaunu tiltu. Ar viņu laivelēm zirgus upei pāri nevar dabūt.
— Nu ja, — kāds piebalsoja, — tilts droši vien ir tālāk aiz niedrājiem, un no šejienes to neredz.
— Kaptein, — brīdināja kāds no rūķiem, — viņiem ir cilvēki.
— Jā, es jau redzēju zīmotnes. Tie ir Daligaras kavalērijas bruņinieki. Viņi ir piesieti pie orku zirgiem.
— Kāpēc viņi tos vēl nav nogalinājuši?
— Droši vien pietaupa vakaram.
— Kaptein, ja mēs viņus nevaram atbrīvot, tad labāk nogalināsim paši. Nevajag ļaut viņus pietaupīt vakaram, labāk nogalināt.
— Nu tad pacentīsimies viņus atbrīvot, Nirdli, jo man negribas apslaktēt ieroču biedrus, kaut arī šie ir tik smalki, ka apvainotos, ja dzirdētu, ka mēs viņus tā saucam. Lizentrail, tu ar savējo apmet līkumu ap niedrājiem un pārsteidz viņus no aizmugures. Ņem līdzi visus rūķu cilts kungus, izņemot Nirdli. Trakrail, tu esi labākais strēlnieks, paliec te ar savējiem. Nirdli, jāj man līdzi, taisīsim māņu manevru.
— Ko mēs taisīsim, Kaptein?
— Bēgsim, saceļot mazliet trokšņa. Ne pārāk skaļu troksni, citādi tas izklausīsies aizdomīgi. Lai dzītos mums pakaļ, orki noraisīs gūstekņus un atstās tos ar nedaudziem sargiem, un tad Lizentrails ar savējiem viņus savāks. Kad orki būs izjājuši klajumā, viņus sagaidīs Trakraila un pārējo bultas. Vai vēl kāds grib ko jautāt?
— Es, Kaptein! Ja mēs notversim kādu no orku zirgiem, vai mēs to vēlāk varēsim apēst? — apvaicājās Nirdlis. — Man patiešām gribētos pirms nāves vēl kaut reizi kārtīgi paēst.
Pirmo reizi, kopš Rankstrails komandēja algotņus, viņš vienas kaujas laikā zaudēja tik daudz vīru. Toties viņam izdevās atbrīvot pusduci regulārās armijas karavīru, ko orki bija saņēmuši gūstā. Kā atbrīvotie pēcāk pastāstīja, viņi bija pametuši Aljilu, lai atgrieztos Daligarā pie savām ģimenēm. Līdz pat Ziemeļu kalniem bija aizskanējusi ziņa, ka Daligarā cīnoties ķēniņiene Ragana, Ardvina mantiniece, un ka pilsēta vēl neesot kritusi.
Atgriezies pilsētā, Rankstrails nolēma tai pašā pēcpusdienā doties pie ķēniņienes uz audienci.
Uzticējis vilku Lizentrailam, viņš devās uz pili. Pie staļļiem Rankstrailu apstādināja Rasa. No aubes apakšas izlīdušās sirmās šķipsnas mirdzēja pievakares saulē. Vecā vilcenes kopēja rokās turēja vilcēnu, ko tikko bija paglābusi no cepeša tīkotājiem, — viņa nebija pārliecināta, ka šāds brīnums varētu atkārtoties vēl otru reizi. Nezinādams, ko ar vilcēnu iesākt, Rankstrails paņēma to sev līdzi. Sasniedzis Tiesneša pili, kuru tagad visi bija atsākuši saukt par Ķēniņu pili, Rankstrails pagāja garām sargiem un pa mazākajiem vārtiem iegāja tai pašā dārzā, kur pirms desmit gadiem bija sastapis Austru. Glicīnijas bija apvītušas, un izsusējis bija mazais dīķītis, kur pēdējās dubļu lāmās vēl lēkāja dažas vardes, gaidot, līdz atnāks kāds no pils virtuves un darīs galu to mokām.
Greznās sudrabotās šūpoles slinki šūpojās pār nekoptu, nezālēm pieaugušu mauriņu. Rankstrails piesēja vilcēnu pie glicīnijas stumbra, un tas noguris tūdaļ aizmiga.
Kapteinis izgāja no ēnas un šķērsoja dārzu, kas grima vakara saules sārtajā gaismā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka dārzā nav viens. Netālu no dīķa zālē sēdēja meitene, ķēniņienes Raganas meita. Tā bija ieģērbta karmīnkrāsas kleitiņā, kas jau bija notašķīta dubļiem, bet galvā tai bija smalka mežģīņu aubīte, kas meitenei droši vien traucēja un berza, jo tā ar rociņu ik pa brīdim paraustīja pakaklē sasietās lences. Rankstrails nosprieda, ka tāds droši vien ir likums: šai dārzā vienmēr jābūt kārtējai Daligaras princesītei, kas saģērbta karmīnkrāsas drānās un kam galvā ir kaut kas izsmalcināts un neērts. Kapteinis nopriecājās, redzot, ka meitene ietērpta citās drēbēs, lai nebūtu tik viegli pazīstama, taču drošību šāds ietērps tik un tā negarantēja. Orki labi zināja, kas ir ķēniņienes vājā vieta, un viņi nebūt nebija tik dumji, kā vēstīja pasakas un teikas. Augstu ozola zarā snauduļoja ērglis, un arī tas iepriecināja Kapteini: vēl viens uzticams miesassargs.
Meitēns sēdēja zemē un turēja rokās koka lellīti un laiviņu. Kad abu skatieni satikās, Kapteinis uzsmaidīja, un meitene nosarka līdz pat matu galiņiem. Viņas gaišzilās acis iemirdzējās kā zvaigznes.
Kapteini pārņēma aizkustinājums: viņa priekšā bija pēdējā elfa meita. Mazulītes tēvs bija vienīgais, kuru viņš bija atzinis par savu pavēlnieku, vienīgais, kuram bija zvērējis sekot līdz pat debesīm vai peklei.
— Tev ir tādas pašas acis kā tavam tēvam, — Rankstrails nočukstēja.
